Aizkrauklietis Oļģerts Paegle, pārcietis galvas smadzeņu infarktu, uzskata, ka šīs slimības sākumā, ja dzīvotu viens, būtu zaudējis dzīvību neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsta vainas dēļ.
Aizkrauklietis Oļģerts Paegle, pārcietis galvas smadzeņu infarktu, uzskata, ka šīs slimības sākumā, ja dzīvotu viens, būtu zaudējis dzīvību neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsta vainas dēļ.
Lai līdzīga nelaime nenotiktu citiem cilvēkiem, Paegles kungs par šo gadījumu vēlējās pastāstīt “Staburagam”.
— Tas notika pagājušā gada 9. septembrī. Jau no rīta jutos slikti, jo ļoti sāpēja galva. Taču, neraugoties uz to, gultā negūlos, bet palēnām rosījos pa māju, palīdzēju sievai darīt ikdienas darbus. Lai arī man ir 75 gadi, es parasti jutos labi, vienīgi galvassāpes nereti mani mocīja, — stāsta Paegles kungs.
Par tālāko notikumu gaitu stāsta viņa sieva Veronikas kundze:
— Es jau pamanīju, ka vīrs dienā slikti jutās, bet tomēr palīdzēja man spiest ābolu sulu. Pievakarē viņš teica, ka daļēji nejūtot labo roku un kāju, ļoti sāpot arī galva. Es gribēju saukt ātro palīdzību, bet vīrs atrunāja.
Taču pēc pusnakts viņš mani pamodināja un sūdzējās par stiprām galvassāpēm un labās puses nejūtīguma palielināšanos. Es nekavējoties izsaucu “ātros”. Brigāde atbrauca ātri, kopā ar feldšeri bija arī, kā vēlāk noskaidrojām, ārsts Imants Balodis. Es viņiem pastāstīju par vīra sūdzībām, viņi savstarpēji sačukstējās, nepajautājot, vai vīrs kādus medikamentus “nepanes”, viņam kaut ko injicēja muskulī un vēnā. “Tagad jūs gulēsiet,” sacīja ārsts. Nepavērojot slimnieku pat dažas minūtes, viņi tūlīt aizbrauca.
Apmēram pēc piecām minūtēm vīrs vēl paspēja pateikt: “Veriņ, es neko nejūtu!” un parunāt vairs nevarēja. Steidzīgi zvanīju ātrajai palīdzībai vēlreiz, un otrā brigāde tūlīt bija klāt. Divi vīrieši slimnieku nestuvēs iznesa no dzīvokļa un aizveda uz Aizkraukles slimnīcas terapijas nodaļu. Man teica, ka līdzi nav jābrauc, jo visu vajadzīgo palīdzību viņš saņemšot.
Vēlāk uzzināju, ka terapijas no-daļā naktī dežurējošais ārsts un no rīta ārstējošā ārste Dzintra Krišjāne darīja visu, lai izglābtu vīra dzīvību. 14 dienu Oļģerts ārstējās terapijas nodaļas intensīvās palīdzības palātā. Tad trīs mēnešus ārstējās mājās un gandrīz mēnesi rehabilitācijas centrā “Vaivari”. Tur nokļūt mums palīdzēja gan ārste, gan Aizkraukles novada sociālais dienests.
Stāstījumu turpina Paegles kungs:
— Runāt pamazām sāku pēc triju dienu ārstēšanās slimnīcā, arī citādi veselība uzlabojās. Par to varu pateikties terapijas nodaļas medicīnas māsiņām, kuras no manas gultas neatgāja ne brīdi, arī ārste Dzintra Krišjāne mani izmeklēja vairākas reizes dienā. Slimnīcā atlabu un mājās jau varēju sēdēt, arī runāt sāku arvien labāk. Pēc tam man palīdzēja arī rehabilitācija “Vaivaros”. Tagad atkal varu staigāt un runāt, lai gan ir atmiņas traucējumi. Labās puses paralīze sāk izzust. Mani uzrauga ģimenes ārste un sieva.
Man nav ne dusmu, ne ļaunuma par notikušo. Taču, ja es dzīvotu viens, pēc ātrās palīdzības aizbraukšanas, kad pats vairs nevarēju neko darīt, es būtu nomiris un jau sen būtu kapā. Labi, ka man ir sieva, taču daudzi veci cilvēki dzīvo vieni. Kāpēc šādā gadījumā slimnieku nevar aizvest uz slimnīcu uzreiz? Vai tad “ātrajiem” izdevīgāk braukt divreiz? Es dzīvoju apmēram puskilometru no slimnīcas, bet, ja līdzīgs gadījums notiek tālu laukos, tad slimniekam atliek tikai nomirt. Ne sevis, bet citu cilvēku dēļ es pieprasu, lai neatliekamās palīdzības dienesta ārsts tādas kļūdas neatkārtotu. Domāju, ka manu diagnozi nebija problemātiski noteikt, jo man taču jau bija daļēja paralīze.
