Ja uzkāpsiet Kurmenes pagasta pārvaldes ēkas otrajā stāvā, pēcpusdienas saules sasildītajā telpā, kur novietoti vairāki novusa galdi, noteikti satiksiet Aināru Čudaru. Viņš ir sporta entuziasts un jau vairākus gadus strādā par saimniecības vadītāju Kurmenes pamatskolā.
Teātris, novuss
un grāmatas
— Pēcpusdienā te sarodas novusa entuziasti. Kad pirms diviem gadiem ierīkojām šo telpu un varēja nākt spēlēt, bija teju vai novusa drudzis — ap 18 bērnu te pulcējās. Ar laiku daudzi “atbira”, palika pats novusa entuziastu kodols. Valstī no 17 komandām mēs, Kurmenes veterāni, esam astotajā vietā. Lai sasniegtu atbilstošu līmeni, ir jābrauc uz sacensībām, tikai pie šiem galdiem spēlējot, to nevar sasniegt, konkurence ir ļoti liela. Spēlējam otrajā līgā, un tikai mazliet pietrūka, lai tiktu trijniekā. Mērķis ir, gribas labāk spēlēt.
— Esat novusā “līdz ausīm”. Vai atliek laiks citiem vaļaspriekiem?
— Mēnesī 156 stundas spēlēju novusu… Lasu grāmatas. Pārlasu savā bibliotēkā esošās. Man patīk, ja ir kaut kas no ģeogrāfijas, vēstures. Tādas, kas liek domāt. “Annu Kareņinu” oriģinālvalodā esmu izlasījis divreiz. Krievu un arī angļu literatūru cenšos lasīt oriģinālvalodā, jo tas ir pavisam kas cits. Kopā ar skolotājiem braucu uz teātri. Pēdējā izrāde bija Nacionālajā teātrī — “Anna Kareņina”. Latviešu variantā režija bija laba, bet latvietim ar krievu inteliģenci strādāt ir ļoti grūti. Tulkojot daudz kas neskan. Man patīk izrādes, kas liek domāt. Lai nav tukšas. Biļetes ir dārgas, tāpēc gribas ko vērtīgu. Kad skolotāji brauc, tad es arī. Nevar savākt pilnu autobusu, ņemam kādu no Skaistkalnes. Biļetes sagādā, man tik jāiedod nauda. Braucam arī uz koncertiem. Nevar teikt, ka nav iespēju atpūsties, baudīt kultūru.
Sports
asinīs
— Vai esat nodarbojies vēl ar kādu sportaveidu?
— Jā, ar volejbolu. To sāku spēlēt pēc dienesta, jo skolas laikā biju ļoti maza auguma. Man pat bail teikt, cik mazs es biju 8. klasē — tikai 1,44 metrus, visiem pa kājām maisījos. Bet jau pēc gada, 9. klasē, biju izstiepies un biju jau 1,70 metru! Pēc tam vēl turpināju stiepties garumā.
— Mācījāties Kurmenes skolā?
— Nē, ģimene pārcēlās uz Kurmeni, kad man bija sešpadsmit. Mācījos Skaistkalnē, pamatskolu pabeidzu Viesītē. Tur arī sāku aizrauties ar sportu, jo tajā skolā bija pamatīgas sporta tradīcijas. Vecāki bija skolotāji, tēvs arī skolas direktors. Viņš bija ļoti stingrs. Labsirdīgs, bet prasīgs. Mācīja fiziku un matemātiku, bet sports bija viena no būtiskākajām viņa dzīves sastāvdaļām, un arī man tas ir asinīs. Kurmenē sporta attīstībai tēvs ir daudz devis, arī stadions ir viņa roku darbs. Kādā līmenī tolaik te bija sports… Bet nu tās ir tikai atmiņas.
— Bet māte?
— Māte bija angļu valodas skolotāja. Bet vispār mani vecāki cēlušies no zemniekiem. Tēvs ir no Latgales, Rēzeknes pusē ir apdzīvota vieta Mežvidi. Viņiem ģimenē bija daudz bērnu — vienpadsmit, visiem tēva mājās zemes nepietika, nācās skoloties. Zeme bija liesa, maz, bērnu jūra — kur visiem likties?
— Pēc vidusskolas studējāt?
— Pa taisno iesauca dienēt, un tad sākās lielā dzīve. Ļeņingradā beidzu pavārskolu, ieguvu piekto kategoriju. Armijā bija jāapgūst kāda profesija, mācīja, ko nu tobrīd vajadzēja. Apmācības kurss protams, krieviski, neviens neprasīja, māki vai nē, iesviests iekšā esi un mācies! Man kopš bērnības patika gatavot. Ģimenē bijām divi dēli, māsas nebija, tad nu nācās gatavot ēdienu pašiem.
Mūsējie ir
eņģeļi
— Kāpēc neturpinājāt skolotāju dinastiju?
— Tam laikam ir jābūt iekšā. Novusu, jā, to es bērniem spēju uzreiz iemācīt, bet vai es spētu katru dienu klasē… Nezinu. Dinastiju turpināja brālis, viņš bija sporta skolotājs, bet tad, kad sākās pārmaiņas un bija ļoti mazas algas, no darba nācās aiziet. Vispār es uzskatu, ka Latvijas skolās ir pārāk liels gados vecāku skolotāju īpatsvars. Viņus vajadzētu atvaļināt izdienas pensijā.
— Kāpēc tāda pārliecība?
— Jaunā paaudze vecos skolotājus nesaprot. Piecdesmit, piecdesmitpiecgadīgs skolotājs vairs neder. Viņi jau nav slikti — gan gudri, gan zinoši. Tomēr skolotāji gados nesaprot jaunos. Skolā viņiem nav, ko darīt. It kā grib skolēnam dot, bet pats īsti nespēj saprast, ko. Tās ir divas dažādas pasaules. Turklāt tas mazliet atrisinātu arī darba vietu jautājumu —
jaunajiem skolotājiem būtu iespēja strādāt.
— Jūs jau pāris gadu esat saimnieks Kurmenes skolā. Ikdienā nākas komunicēt ar pusaudžiem.
— Sākumā ar bērniem biju ļoti apmierināts. Tagad jau arī. Taču vienā brīdī bija grūti pieņemt, kā viņi uzvedas, domāju — īsti mežoņi! Bet braucām uz sacensībām uz kādu citu skolu, un, kad ieraudzīju tos mežoņus, teicu, ka mūsējie ir eņģeļi. Bērniem patīk, ja vari viņiem kaut ko interesantu, jaunu parādīt, iemācīt. Laukos ir daudz talantīgu jauniešu, bet iespējas nav tik lielas kā pilsētā.
Jo ilgāk skaties,
jo grūtāk atrast
— Kur sākāt darba gaitas?
— Ēdnīcā Rīgā nostrādāju piecus gadus. Jaunam cilvēkam negribējās iet kolhozā, turklāt Kurmenē visas ciema meitenes bija pazīstamas — nebija interesanti. Bet Rīga ir Rīga… Ēst nāca daudzas skaistas meitenes, bet Dzintra “iekrita acīs”. Neviens jau nevar pateikt, kāpēc patīk tieši tas cilvēks, ir klikšķis — un cauri. Varbūt citiem ir savādāk. Jo ilgāk skaties, jo grūtāk atrast. Tagad man ir seši mazbērni. Meitai piedzima dēliņš, mans jaunākais mazdēliņš Rodrigo, smejamies, ka dienās būs hokejists.
— Vai esat mērķtiecīgs?
— Esmu no tiem — kas ienāk prātā, to izdaru. Apņēmīgs un mērķtiecīgs? Ļoti. Kas ir bijis grūtākais? Man dzīve vispār bijusi ļoti jauka, viegli gājis, esmu veiksminieks.
— Izklausās optimistiski.
— Tāpēc, ka man ir veicies. Neesmu nekāds eņģelis, visa kā ir bijis, bet neko no bijušā par kļūdu neuzskatu.
Garšo viss,
kas garšīgs
— Vai svētku reizēs radi neizmanto jūsu talantu — ēdiena gatavošanu?
— Nē, manas vedeklas ļoti garšīgi gatavo. Vecākais dēls ir pavārs, arī bijusī sieva par pavāri strādā.
— Jūs viņai iemācījāt vai pati apguva?
— Gan jau kaut ko iemācījās no manis, bet viņai dabas dots talants. Ir sievietes, kuras nemāk gatavot. Kāds mans radinieks apprecēja augsta ranga priekšnieka meitu, kura vispār nemācēja taisīt ēst, pat olu izcept, to darīja mājkalpotāja. Bet kā viņa tagad gatavo! Tas ir fantastiski.
— Un kāds ēdiens jums pašam vislabāk garšo?
— Man garšo viss, kas ir pagatavots garšīgi. Ja nopietni, tad soļanka. Variāciju daudz. Ātri un labi gatavot nevar. Piemēram, lai pagatavotu kārtīgu zupu, ir vajadzīgs laiks. Galvenais zupām ir īsts buljons. Veikalos nopērkamos buljonus katlā vispār nevar likt, tie visu samaitā. Ir jāvāra kaulu buljons. Kauli jāapcep cepeškrāsnī, tad katlā un divas stundas jāvāra. Tas, lūk, ir buljons, pamats visām gaļas zupām. Bet vai no veikalā nopērkamajām vistām var izvārīt buljonu? Nezinu. Vai no gumijas var izvārīt buljonu? Tur vajag kārtīgu lauku vistu. Bet pats galvenais — lai, gatavojot ēst, sirds un rokas dziedātu, tad viss notiks. Dusmās nekad nevajag gatavot, citādi samazgas vien iznāks.
