Pirms vairāk nekā trijiem gadiem kā jebkuram vidusskolas pēdējās klases skolēnam bija jāizlemj — ko tālāk?
Pirms vairāk nekā trijiem gadiem kā jebkuram vidusskolas pēdējās klases skolēnam bija jāizlemj — ko tālāk? Tas bija jautājums ne vien, kuru Latvijas augstskolu izvēlēties izglītības turpināšanai, bet arī kādu vēlos sevi redzēt pēc 5, 10 varbūt pat 50 gadiem. Iespējams, šobrīd izvēle būtu vienkārša, bet toreiz tā nebija.
Tobrīd nebiju pārliecināta, ko īsti vēlos. Bija sajūta, ka no tā, ko izvēlēšos, būs atkarīgs, kādu izglītību iegūšu, kādus cilvēkus sastapšu, kāda veidosies turpmākā dzīve.
Daudzi izšķirošos dzīves brīžos lūdz padomu draugiem, autoritātēm, vērtē likumsakarības, radikālā variantā — dodas pie zīlnieka vai astrologa. Arī es rīkojos radikāli. Esmu kristiete. Lūdzu Dievu. Daudzi varbūt smīkņās, sauks par naivu un gļēvu, bet tie, kuri kaut reizi ir piedzīvojuši, ko nozīmē uzklausīta lūgšana, mani sapratīs.
Pirms sāku jautāt padomu Dievam, nemaz nezināju, ka Kristīgā akadēmija vispār ir. Tas, ka nokļuvu Kristīgajā akadēmijā un sāku tur mācīties, varbūt izskatās pēc likumsakarību un apstākļu sakritību virknes, bet jāatceras, ka arī apstākļus un sakritības rada Dievs. Kāds reiz teicis — nejaušība ir pseidonīms, kad Dievs vēlas palikt anonīms.
Uzskatīju to par Dieva iejaukšanos, ka neiesniedzu dokumentus Vidzemes augstskolā, baidoties, ka neizturēšu konkursu, un neizturēju iestājeksāmenus Latvijas Universitātes Humanitārajā institūtā, bet galu galā iestājos Latvijas Kristīgajā akadēmijā, lai apgūtu sabiedriskās attiecības.
No tā brīža pagājuši vairāk nekā trīs gadi. Tajos esmu gan mocījusies šaubās par to, vai esmu piemērota izvēlētajai profesijai, vai manī ir sabiedriskajās attiecībās nepieciešamās īpašības. Esmu sapratusi arī, ka par labu sabiedrisko attiecību speciālistu nepiedzimst, par tādu kļūst. Vismaz ar mani tā notiek.
Šobrīd man nav ne mazāko šaubu, ka patīk tas, ko mācos un daru. Līdztekus mācībām darbojos Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta fondā. Man ir Dieva dota iespēja ne vien iegūt teorētiskās zināšanas, bet vienlaikus ik dienu redzēt, kā tās īstenojas praksē. Tas sniedz citur neiegūstamu pieredzi.
Aizritējuši gandrīz četri gadi, kopš mācos Kristīgajā akadēmijā, bet šķiet, ka vēl nesen drebošu sirdi un rokām kārtoju eksāmenus vidusskolā. Neatklāšu neko jaunu, ja teikšu, ka laiks pēdējos gados kļuvis īpaši steidzīgs. Pavisam drīz atkal svinēsim skaistākos gada svētkus, skaistāko notikumu visā pasaules un cilvēces vēsturē — Kristus ienākšanu pasaulē, brīdi, kad Dievs pieņēma cilvēka ķermeni un ierobežoja sevi laikā un telpā.
Pirms katru gadu atceramies šo vairāk nekā 2000 gadu veco notikumu, izdzīvojam laiku, ko saucam par Adventi jeb Gaidīšanu. Kāpēc tieši gaidīšana? Gaidīšana palīdz uztvert un apzināties notikuma, ko tik nepacietīgi gaidām, nozīmi. Mūsdienās, kad laiks, šķiet, uzņēmis divreiz ātrāku tempu, ir sajūta, ka vienus Ziemassvētkus nomaina nākamie, pirms vēl beigušas skanēt iepriekšējo svētku dziesmas, pirms vēl mutē zudusi iepriekšējo Ziemassvētku piparkūku rūgtenā garša. Tieši tāpēc, par spīti steigai un nevaļībai, ir tik būtiski mācēt gaidīt, gaidīt un sagaidīt! Ir būtiski apstāties un paciesties, un apklusināt sevi Visvarenā priekšā. Tieši klusumā Dievs runā, kad dvēsele ir norimusi, tātad — gatava uzklausīt.
Advente ir paredzēta, lai ikdienas gaitās un skrējienā, lai gada ritumā ieraudzītu sevi, lai sakārtotu savu iekšējo pasauli un pievērstu uzmanību patiesi svarīgajam — mīlestībai, attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem. Advente ir laiks, kad sevi nedēļu pa nedēļai sagatavojam un noskaņojam vēstij par Dieva Dēla atnākšanu.
Advente ir mērķtiecīgs ceļš uz Kristus atnākšanu. No tā, cik pilnvērtīgi būs pavadīts Adventes laiks, atkarīgs, cik “lieli” būs gaidītie svētki.
Ļaujiet savai sirdij gaidīt, ļaujiet tai patverties dievišķā klusumā! Svētīgu gaidīšanu!
Sanita Malatkovska, Latvijas Kristīgās akadēmijas 4. kursa studente
