Ērika Peņģerote dzīvo krusttēva celtajās lauku mājās patālu no Bebru centra, un rīt, 7. jūnijā, viņai apritēs 85 gadi. “Paldies Dievam, vēl jau ar sevi pati tieku galā un sunīti, kaķīti un vistiņas arī pabaroju,” viņa saka.
Valodu aizmirst nevar
“No dārza darbiem maz ko varu, asinsspiediens “lēkā” augšā un lejā, tādēļ te saimnieko dēls Gatis ar ģimeni,” stāsta jubilāre.
Apkārtne ir glīti sakopta, dārzā zaļo viss iztikai vajadzīgais, šurpu turpu šaujas bezdelīgas, un par saimnieces drošību gādā mājas sargs Čalis. “Bezdelīgu te ir daudz, lai jau dzīvo, putniņi man netraucē, nav jābrauc uz Rīgu simfonisko orķestri klausīties,” teic Ērika Peņģerote. “Kolhoza laikā gan braucām uz koncertiem, teātriem. Atceros, “Gulbju ezers” man ļoti patika. Arī izrādes “Ar būdu uz baznīcu”, “Tās dullās Paulīnes dēļ”. Mani iecienītie aktieri bija Kārlis Sebris, Antra Liedskalniņa un citi. Tagad gan vairs nebraucu, man ir telefons, televizors, radi, kaimiņi — valodu aizmirst nevar. No dziedātājiem man pie sirds ir Žoržs Siksna, Viktors Lapčenoks, Nora Bumbiere. Šomasi varu paklausīties, bet jūsmot nejūsmoju. Katram laikam ir savi mākslinieki un viņu cienītāji.”
Uzšaut ar slotu
Kad pajautāju par politiku un valdību, jubilāre attrauc: “Par valdību, politiķiem man labāk neprasiet! Reizēm, skatoties televīziju, viņiem gribētos uzšaut ar slotu. Manā skatījumā nav saimnieku, bet ir biznesmeņi, kas rauš naudu savās kabatās, uzaudzējuši pakakles un vēderiņus. Un tā reklāma! Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām Ivetas Grigules reklāma radio skanēja vai desmitreiz dienā — vai viņai pašai to neapniktu klausīties? Tagad radio dzird Šleseru — skandina, cik mums būs labi! Un vai tad Repše labāks? Kur gan hokejistam Sandim Ozoliņam bija prāts stāties Repšes partijā! Viņš labāk būtu mācījis jauniešiem hokeju, aizrāvis ar savu piemēru, lai viņi nepīpē zālīti. Varbūt Repšes partija iegūs, bet kāds Ozoliņš būs politiķis, to rādīs laiks.”
Ērika Peņģerote teic, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās balsojusi par Valda Dombrovska sarakstu. “Būsim godīgi — manā skatījumā Kalvītis mūs iegrūda purvā, bet Dombrovskis, lai cik grūti bija, mūs no tā izvilka, un šodien ir drusku labāk,” vērtē jubilāre.
Viņa piedzīvojusi dažādas valdības un naudas maiņas — bija lati, tad vācu markas, krievu rubļi, “repšiki” un tagad eiro. “Teikšu atklāti — tagad tie “bleķi” ir smagi un grūti saskatāmi, man tie nepatīk. Un nav arī vērtības — veikalā iztērē 10 eiro, bet nav ko vienā rokā nest!” saka mājas saimniece.
Var ilgi diskutēt
Ērikai Peņģerotei ir tik laba dikcija un izteiksmīgs runasveids, ka no viņas varētu pamācīties pat ziņu diktori. Vai kādos kursos mācījusies? “Kur nu, kad augu, bija pēckara laiks, un toreiz jau nekā tāda nebija. Pašdarbības kolektīvos dziedājām, dejojām. Tagad katram “zīdainim” jau ir dators un mobilais telefons, un dziesmas skan televīzijā un radio,” teic jubilāre. “Jaunībā pabeidzu Bormaņu pamatskolu, pēc tam sāku strādāt kolhozā. Mani norīkoja mācīties Laidzes lauksaimniecības tehnikumā par fermu pārraudzi, izmācījos, lopiem kalkulēju barības devas, noteicu tauku procentus, veicu citus darbus. Ja kāda slaucēja saslima, bija jāslauc govis. Tagad ir citi laiki, un es daudz ko nesaprotu no šodienas dzīves. Tad nu diskutējam. Man bērni saka — ar tevi var diskutēt līdz apnikumam! Viņiem ir savs skatījums un pieredze, man — savs. Viņi nevar saprast, kā bija kolhozu laikos, kad uz balli gājām tenisa čībiņās. Ja varētu sākt visu no gala, varbūt mācītos par dārznieci. Diez vai no zemes un lauku darbiem es kur citur aizietu.”
Svētki arī uz pāris stundām
Jubilārei ir dēls un mazdēls, un par bērniem viņa sauc arī visus četrus māsas mazbērnus. “Mēs ar māsu viņus kopīgi audzinājām, visi ir mīļi. Kad bija mazi, kopā darījām lauku darbus, tad arī izveidojās cieša saikne. Kad slaucu gotiņu, viņi nāca līdzi un no krūzītes dzēra siltu pienu. Tagad viņi te salido kā bitītes un man neļauj “iesūnot”. Ja viņi atbrauc kaut uz pāris stundām, arī tie ir svētki. Galvenais — kamēr esam spējīgi parunāt, to vajag darīt. Dāvanas dzimšanas dienās nekādas nevajag. Vienmēr saku — atbrauciet, pasēdēsim, papļāpāsim, tas arī ir visvērtīgākais,” saka jubilāre.
