Šis gads paskrēja kā auļojošs zirgs. Gads, kurš “ieveda” jauno naudu — eiro. Bieži gan nākas dzirdēt, ka eiro neturas makā un lielāka skaitļa dēļ visas preces šķiet dārgākas. Vienam jaunās naudas monētas plēš maku un ir par smagu, citam eiro vienkārši nepatīk, jo… nepatīk. Lai vai kā, tas ir ienācis mūsu dzīvē.
Jau vairākus gadus Ziemassvētkus svinu savā dzimtajā pusē Latgalē, Ezerniekos, kopā ar vistuvākajiem cilvēkiem. Esot dievkalpojumā aukstā senatnīgajā baznīcā un ēdot oblātas pie Ziemassvētku galda, esmu daudz tuvāk katoļu tradīcijām un gūstu vislielāko sirds siltumu un patieso mieru.
Grūtos brīžos noder humors un prasme pajokot par sevi un savām neveiksmēm, kas palīdz rast risinājumu un dod jaunus spēkus, lai paveiktu iecerēto. Darbā esmu koleģiāla, un svarīgākas par materiālo ir attiecības kolektīvā. Pirmdienās uz darbu eju ar smaidu, jo zinu, ka kolēģi smaidīs man pretī.
Dzīves steigā neaizmirstu par savām divām meitām, kuras piepilda manu dzīvi ar mīļumu un sniedz gandarījumu. Viņas man šogad sagādāja neaizmirstamu pārsteigumu un deva iespēju pabūt Nīderlandē, kur jaunākā meita Inese studēja apmaiņas programmā Hāgas Universitātē. Tajā valstī es iederējos. Gara auguma cilvēki iet paceltu galvu un taisnu muguru un nekaunas lielā kājas izmēra dēļ. Izjusto pacietību, laipnību, patiesumu ļoti gribēju “atvest un pavairot” Latvijā. Kā es jokoju — pabiju nākotnē.
Kad man jautā, kāds bija šis gads, pirmais nāk prātā vārds “darbs”. Ar šo vārdu viss sākas un beidzas. Katru gadu sākot, nodomāju par kādu apņemšanos. Jārod laiks atpūtai, un varu lepoties, ka pārvarēju atrunas par laika trūkumu un sāku apmeklēt sporta zāli.
Lasītājiem un reklāmdevējiem novēlu piepildīt iecerēto, baudīt patīkamus mirkļus un saņemt patiesu gandarījumu no tā, ko darām, ko jūtam un ko dodam citiem. Lai ikdienas kontakts mums liek būt vienmēr “uz viļņa”, jo tas dod gan darījumu, neļauj vienaldzīgi noraudzīties uz apkārt notiekošo, un lai vārds “reklāma” ir tikai humāns darbarīks.
