“Tiklīdz bērnam ir pieci gadi, viņš stājas trauku mazgātāju aplī,” kāda četru bērnu māmiņa stāsta par savas ģimenes darbaudzināšanas metodēm. Ne vienmēr šis process norit gludi. Dažkārt pusaudzim nākas arī piedraudēt — ja neizravēsi burkānu dobi, netiksi pie draugiem! — atklāj mamma. Tomēr kopumā izdevies izveidot kārtību, kur katrs zina savus pienākumus, balvas par labi padarītu darbu un iespējamos privilēģiju zaudējumus pretējā gadījumā. “Daudzas lietas mēs darām kopā. Piemēram, gatavojam vakariņas. Vienkārši es viena pati ar lielo saimniecību netiktu galā,” viņa teic.
Nosalis biešu laukā
“Mūsdienās darba kā vērtības jēdziens ir ļoti izplūdis un katram individuāls. Vienam darbs nozīmē nomazgāt traukus un sakārtot istabu, citam labi mācīties, bet vēl kādam skaisti izskatīties,” psiholoģe Aiga Jankevica min lielākās atšķirības, salīdzinot, piemēram, ar pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem, kad darbs vairāk tika akcentēts un saprasts fiziskā nozīmē. Īpaši laukos.
“Piemājas saimniecības bija ne tikai veids, kā nodrošināt sevi ar pārtiku, bet arī vairot savu labklājību, piemēram, lielā daudzumā audzējot cukurbietes, ziedus vai kāpostus. Parasti tas bija smags un bieži vien nežēlīgs darbs: pārsalušām rokām un kājām sēdēt laukā un griezt bietes. Tomēr arī tā bija darbaudzināšana. Tiklīdz bērns spēja noturēt rokās nazi vai kapli vai aiznest kāpostu no punkta A uz B, viņš tika iesaistīts,” min A. Jankevica. Viņa piebilst, ka šajā modelī bija vairāki lieli ieguvumi. Atvasītes ne tikai no mazām dienām iemācījās un pierada pie darba. Tas bija arī ģimenes kopīgais laiks ar strādāšanu, uzmundrināšanu, jokiem, pusdienām pie ugunskura vai mājās pie lielā zupas katla. Tāpat ierasta prakse bija aicināt talkā radus, draugus un kaimiņus, kas savukārt stiprināja savstarpējās draudzības un solidaritātes saites.
Bail no slapjas grīdas
Šajos laikos iespējas bērniem šādi mācīties darba tikumu ir krietni sarukušas. Ik pa laikam gluži kā sociālas kampaņas tiek piedāvātas talkas zemnieku saimniecībās. Tur visa ģimene var ne tikai novākt ražu, tā sagādājot pārtiku savām vajadzībām, bet arī ierādīt mazajam kādu darbiņu, ļaujot pašam redzēt, ka kartupelis, burkāns vai kāposts “neizaug veikalā”.
Tomēr arī mūsdienu aizņemtajā un tehnoloģijām bagātajā ikdienā ir vieta, kur mācīties darbu. Tās ir mūsu mājas, kas joprojām jāuzkopj, jāveido un jātīra. Taču vecākiem nākas arī vilties. “Trīs četros gados, kad mazais ir vērojis, kā dara mamma vai tētis, un vēlas tajā iesaistīties, viņu nereti noraida — ja tu ķersies klāt grīdas lupatai, visa grīda būs slapja, arī traukus nāksies pārmazgāt un istabu pārkārtot! Protams, bērna griba šajā vecumā stipri atšķiras no iespējām, tomēr ir ļoti svarīgi novērtēt iniciatīvu un ļaut piedalīties. Labi, nebūs tā glāze briljantspoža un varbūt beigās pat saplīsīs, bet tie vecāki, kuri ļāvuši mazajam darboties, būs ieguvēji, nepārmetot censonim par plūdiem un nerājot, ka tev jau neiznāk. Tas nomāc vēlmi un rada mazvērtības izjūtu,” brīdina Aiga.
Jārēķinās ar pretestību
Psiholoģe piebilst, ka darbaudzināšana balstās uz “trim vaļiem” — sākumā mazais vēro, tad dara kopā ar vecākiem, līdz beidzot dara pats. Ja vidējais posms iztrūcis un iniciatīva savulaik veiksmīgi noslāpēta, pēc dažiem gadiem tas sāk sāpīgi atmaksāties.
“Kad bērnam ir septiņi, astoņi, deviņi un vairāk gadi, mēs jau gribam, lai atvase kaut ko dara. Tu taču esi liels — pats vari izmazgāt krūzi, sakārtot istabu un nolikt vietā drēbes! Angļu valodu proti, bet salikt zeķes pa pāriem ne! Taču tagad negrib bērns. Kāpēc gan — līdz šim viss tik labi gājis!” modelē A. Jankevica. Lai to labotu, vecāki nereti ķeras klāt “smagajai artilērijai” — pavēl, draud, mēģina uzpirkt, tirgojas. Tomēr, tā rīkojoties, iznākums parasti ir spītīgs, atriebīgs, nepakļāvīgs, kā arī bailīgs bērns. “Šajā vecumā, mēģinot likt pie darba, vecākiem jārēķinās ar atvases pretestību. Tomēr, lai panāktu vēlamo rezultātu, jāsaprot, ka bērna attīstībā izkritis milzīgs posms, tāpēc jākāpjas atpakaļ un jāpiedzīvo, ka darām kopā. Vienalga, cik bērnam tajā brīdī ir gadu. Protams, ar lielu atvasi strādāt kopā ir grūtāk, jo šķiet — šo taču tev vajadzēja prast!” min psiholoģe, aicinot mammas un tētus neaizrauties ar moralizēšanu un indīgiem komentāriem.
Darbam jābūt jēgpilnam
Tomēr darbaudzināšana nenorit tikai mājās. Tai ir vieta arī izglītības iestādē — pārliecināta speciāliste.
“Gan bērnudārzā, gan skolā bērnam svarīgākais, ka viņa darbošanās ir jēgpilna. Ja uz palodzes podā aug skaista puķe, bet mazais nezina, kā to sauc, un viņam nav nekādas darīšanas ar tās laistīšanu, veco ziedu nokniebšanu un nodzeltējušo lapu nokrišanu uz grīdas, bērnam šī puķe ir bezjēdzīga. Cita lieta, ja viņš kā dežurants vai puķkopis būtu atbildīgs par augu, iespējams, varētu apgleznot puķupodu un iespraust zīmīti ar tā nosaukumu, lai arī pārējie zinātu,” teic A. Jankevica, iestādamās par brīvdabas pedagoģiju — apkārtnes sakopšanu, talkošanu, stādīšanu, audzēšanu un arī ražas novākšanu. “Visu cieņu izglītības iestādēm, kas to dara. Kāpēc neierīkot skolas dārzu, kur katra klase uzņemas atbildību par iedēstīto. Tas arī saskan ar ekoloģisko domāšanu, un ir pavisam cita lieta atšķirībā no — atnes, noliec, padod! Kāpēc bērni nevarētu ziemā ar lāpstām sniegu tīrīt, klasē noslaucīt putekļus un notīrīt tāfeli?” atgriezties līdzsvarā mudina psiholoģe. Pirms tam gan noteikti būtu jārunā ar vecākiem, lai neradītu iespaidu, ka bērns tiek piespiests strādāt. Ja visiem iesaistītajiem mērķis būs skaidrs un saprotams, tas noteikti atmaksāsies, pārliecināta Aiga.
Pieredze
Nācās savākt atkritumus
Aiva,
Kristīnes (15) un Roberta (12) mamma
Galvenais dēla uzdevums mājās ir no rīta iznest atkritumus. Gadās visādi, taču, ja piemirsies, mums ir noruna, ka būs jānes tajā pašā dienā — kaut vai tumsā. Reiz gadījās, ka pirms treniņa vairs nebija atlicis laika aizskriet līdz atkritumu konteineriem, un Roberts maisiņu bija noslēpis zālē ar domu, ka atnāks mājās un tad izmetīs. Tomēr kāds to bija atradis un izbēris pa visu ceļu. Tad gan puikam nācās ar lāpstiņu un cimdiem visu savākt. Tā bija smaga pieredze.
Katru sestdienu bērniem jāsakārto savas istabas. Tā reizēm nenotiek, jo arī es ne vienmēr sakopju savu daļu. Meitas pārziņā ir mūsu abi degu. Pārējie par viņiem varam aizmirst. Atceros tikai tad, kad Kristīne paziņo, ka vajadzīga barība.
Bērnu ziņā ir arī trauku novākšana pēc ēdienreizēm un salikšana trauku mašīnā, kā arī novietošana vietā pēc izmazgāšanas. Viens dara vienu dienu un otrs — nākamo. Cenšos šo pienākumu un darbu dalīšanu pilnībā nodot viņu ziņā. Reizēs, kad kāds no bērniem nav mājās vai ir aizņemts, viņu abu atbildība ir sarunāt vai samainīties grafikiem. Te nu parādās, cik labi abi māk komunicēt un vienoties. Tētis šai ziņā ir nelokāmāks — es reizēm tos traukus novācu, pat neaizdomājoties. Esmu sapratusi, ka jāļauj bērnam jau no mazotnes (kad viņi paši to vēlas un prasa palīdzēt) darboties. Kad bērni bija mazāki, šķita, ka pašai viss izdosies daudz labāk un ātrāk, reizēm negribējās ķēpāties. Tomēr šķiet, ka, ļaujot bērniem piedalīties vakariņu gatavošanā vai palīdzot tētim ieskrūvēt kādu skrūvi, vēlme palīdzēt attīstās un saglabājās arī pusaudža gados. Tāpat esmu sapratusi — ja pienākums uzticēts, noteikumus negrozīt!
Nezinu, kā motivēt
Ilona,
Annas (16) un Māra (11) mamma
Nupat ir laiks, kad mani vārdi par darbu un palīdzēšanu tiek aizpūsti kā lapas rudenī. Kādreiz, kad mani jaunieši bija mazāki, viņi ar prieku nomazgāja traukus, ķērās pie putekļu lupatiņas vai putekļu sūcēja — tāpat, bez pierunāšanas. Patlaban — tikai savas darīšanas un iešanas. Vienīgi savas istabas uzturēšana kārtībā ir palikusi bērnu kompetencē.
Varbūt arī es esmu diezgan piekususi šajā laikā un vairs nezinu, kāda motivācija būtu vajadzīga, lai viņi palīdzētu ikdienas darbos. Nedomāju, ka bērnam jāsaņem nauda, ja viņš paveic kādu darbu mājās. Vienīgi pavasarī, kad man bija traumēta kāja un mēnesi bija liegts pārvietoties, bērni kaut kā spēja paveikt manus ikdienas darbus, un brīnījās: “Vai, cik mums daudz tagad jādara…”
