Sapratusi, ka nevar Latvijā atrast piemēru ar sievieti, kura spēj savienot pilnvērtīgu mammas lomu ar aktīvu muzikālo karjeru, Māra Upmane-Holšteine nolēma rādīt piemēru pati. Kopā ar savu grupu “Astro’n’out” jaunā albuma prezentācijas tūres laikā Māra 24. februārī koncertēs Aizkrauklē, kamēr mājās gaidīs viņas atbalstošā cilts — nepilnus trīs gadus lielā meitiņa Ronja, piecus mēnešus vecais dēliņš Ezra Klāvs un vīrs — mūziķis Goran Gora (īstajā vārdā Jānis Holšteins-Upmanis).
Gandrīz Pelnrušķītes stāsts
— Tevis dibinātajai grupai “Astro’n’out” apritējuši jau 14 gadi, un tikko klajā nācis piektais albums “Urda”. Kādi ir trīs būtiskākie notikumi grupas pastāvēšanas vēsturē, kas jums ļāvuši tik ilgi un veiksmīgi darboties?
— Pirmkārt, satikšanās ar jauniešu organizāciju “AVANTIS” — viņi ir visu mūsu albumu izdevēji. Tieši viņi bija tie, kas noticēja mums un parūpējās, lai arī citi mūs sadzird. Ar dziesmu “Daļa Rīgas” piedalījāmies “AVANTIS” organizētajā konkursā, uzvarējām un saņēmām piedāvājumu kopā strādāt — ierakstīt dziesmu, filmēt klipu un pēc tam jau ierakstīt albumu. Sanāk gandrīz vai tāds Pelnrušķītes stāsts — mēs, tādi zaļi gurķi, ar dziesmu par Maskačku pēkšņi nokļuvām uz lielās skatuves!
Nākamais lielais solis bija Latvijas gada balva mūzikā — uzreiz ar pirmo albumu “Kuš kuš” ieguvām balvu rokalbuma nominācijā. Tā sajūta, kad pēkšņi visi tevi un tavu grupu pamana — pirms mirkļa tu vēl nebiji nekas, bet tagad jūti, ka visas acis ir pievērstas tev! Arī par visiem nākamajiem albumiem esam tikuši nominēti gada balvai, bet paradoksālā kārtā balvu ieguvām tikai ar pirmo albumu — laikam tas jaunības maksimālisms nostrādāja.
Trešais pagrieziena punkts ir atkalsatikšanās ar DJ Rudd (īstajā vārdā Rūdolfs Budze). Senāk viņš bija grupas taustiņinstrumentālists, bet pirms pāris gadiem atsākām sadarbību ar viņu nu jau mūzikas producenta lomā, un tieši viņš ir tas, kuram pateicoties grupas skanējumā parādījās kaut kas no elektroniskās mūzikas. Tas sākās jau ar albumu “Lauvas”, un albumā “Urda” šī lieta tiek attīstīta vēl plašāk un dziļāk. DJ Rudd mums palīdzēja atrast jaunu virzienu skaņas ainavā, lai mūsu koledžroks kļūtu par modernu elektropoproku.
Un vispār pats fakts, ka esam tikuši līdz piektajam albumam, ir liels notikums! Tas parāda, ka esam un būsim! Neskatoties uz to, ka visiem ir savas ģimenes, bērni, savi darbi, “Astro’n‘out” nekur nepazūd, — esam iekarojuši savu vietu uz Latvijas skatuves!
— Kopā ar grupu pavadīts ļoti ilgs laiks, tās sastāvs ir piedzīvojis pārmaiņas. Kas ir galvenā atziņa, ko šajā laikā par savu grupu esi sapratusi?
— Esmu sapratusi, ka nav tādas ideālās komandas — tā komanda, kas tev ir, jau IR ideāla! Sākumā tu meklē biedrus, kas domā tāpat kā tu, un tad sanāk šķiršanās katru reizi, kad izrādās — jūsu domas nesaskan. Bet patiesībā jums nevajag visā vienprātību, viedokļu dažādība jūs tikai bagātina!
— Ar jauno albumu “Urda” jau esat aizvadījuši vairākus koncertus dažādās Latvijas pilsētās. Kādas ir pārdomas pēc šiem koncertiem?
— Pirmkārt, es varu novērtēt, cik superīga ir mūsu komanda. Mani grupas puiši — Juris Kalnišs (ģitāra, elektronikas), Mārtiņš Elerts (ģitāra, elektronikas), Mārtiņš Miļevskis (bungas, ritma instrumenti) un Toms Poišs (bass) — strādā lieliski. Ir tik laba sajūta, ka man tiešām nav jāuztraucas un es varu pilnībā paļauties, ka viss, kam ir jābūt, būs izdarīts. Varu domāt tikai par savu uzstāšanos. Šajā koncertā ļoti liela nozīme ir arī skatuves scenogrāfijai, gaismai un skaņai, un arī šādā ziņā mums ir ļoti paveicies — Kārļa Utināna veidotā skatuves scenogrāfija ar lielajiem spoguļiem ir kaut kas nebijis Latvijā, gaismu mākslinieks Oskars Timbars ne bez nopelniem ir viens no Latvijā atzītākajiem profesionāļiem, bet audiālo kvalitāti garantē Didzis Simanovičs, kuram arī ir ļoti liela pieredze, kā panākt maksimālo skaņas efektu. Esmu tiešām gandarīta par to, kā tas viss kopā izklausās, izskatās un mijiedarbojās.
— Vai koncerti ir sagādājuši kādus pārsteigumus?
— Mūs joprojām mulsina sēdošā publika un tās reakcijas. Vairāk esam pieraduši spēlēt festivālu auditorijas atsaucībai, kur publika ļoti aktīvi atbild mūsu mūzikai. Ar sēdošo publiku tā nav — ja dziesmas “Gravitātei nē!” laikā nedzirdi, ka zāle dzied līdzi, šķiet, ka nav kaut kas kārtībā, bet patiesībā jau publika dzied, tikai klusāk, mierīgāk. Kad pēdējās dziesmas laikā visi beidzot pieceļas kājās un sāk dziedāt, tad tikai saproti, ka viss patiesībā ir kārtībā. Arī pēc koncerta cilvēki nāk klāt aprunāties, dalās iespaidos par to, kas paticis, un tad apjaut, ka uztraukumam nebija pamata, tikai jāmācās šo publiku iepazīt un pieņemt.
— Kas šobrīd ir jūsu auditorija? Vai tie paši, kas izauguši līdz ar jums, vai arī tagad vairāk klausās jaunā paaudze?
— Starp citu, tieši sēdošajos koncertos atklājām, ka mūs klausās arī vecāka gadagājuma cilvēki! Tas tiešām bija pārsteigums, jo bijām kaut kā pieņēmuši, ka mūsu publika ir vai nu mūsu vecumā, vai jaunāki. Kopumā man šķiet, ka mūsu auditorija aug līdz ar mums — senāk tie bija studenti, tagad jau tās ir jaunās ģimenes, mūsu vienaudži.
Tikt galā ar šaubām
— Kādas dziesmas vārdi vislabāk raksturotu tevi un tavu dzīvi šobrīd?
— Šajās dienās man bieži prātā ir mūsu jaunās dziesmas “Ķerot lielo zivi” vārdi: “Nepabeigtie stāsti,/Nepabeigtie mēs”. Ir sajūta — lai kā arī tu censtos, dzīves lielajā plānā visu izdarīt nemaz nav iespējams. Kā divu bērnu mamma to saprotu ļoti labi, un tagad, kad esmu iemācījusies pieņemt, ka visi plāni obligāti nav jāizpilda, dzīvot kļūst daudz mierīgāk.
— Mūziķa darbs ir ļoti dinamisks — dziesmu radīšana, ieraksti studijā, mēģinājumi, koncerti, intervijas, filmēšanas utt. Kas no tā ir pats jaukākais, bet kas — visizaicinošākais?
— Gan labākais, gan grūtākais pavisam noteikti ir koncerti. Mums patīk uzrunāt klausītājus, patīk viņiem spēlēt, patīk būt uz skatuves. Mēs negribētu būt tāda grupa, kas pa visu gadu uztaisa vienu lielu koncertu, bet pārējo laiku sēž studijā. Tomēr gatavošanās koncertiem ir liels izaicinājums, kam tiek pakārtots viss pārējais. Pat rakstot dziesmas, tu jau neapzināti par to domā — vai šo dziesmu varēs spēlēt koncertā, vai varbūt tā paliks tikai savam priekam. Arī mūzikas radīšana, no vienas puses, ir lieliska, bet, no otras puses, ļoti grūts process — tu nekad līdz galam nezini, kad dziesma tiks pabeigta, un vai tā ir sanākusi laba. Jā, visās lietās, ko mūziķis dara, vislielākais izaicinājums ir tikt galā ar mākslinieciskajām šaubām.
— Par ko tieši rodas šaubas?
— Šaubas ir par visu! Sākot no brīža, kad uzraksti dziesmu — visu laiku domā, vai nevajadzētu kaut ko citādāk, un tikai, kad dziesmas ir ierakstītas un albums izdots, vari nedaudz atslābt, jo nu vairs mainīt neko nevar, taču tad nāk šaubas par pašu albumu, vai to kāds klausīsies, vai tas ir labs, pēc tam šaubas par koncertu, pat par savu balsi, par to, vai vispār man vajag dziedāt… Nevienu dziesmu jau nevar uzrakstīt pareizi vai nepareizi, tāpēc arī visu laiku var šaubīties!
Tomēr šīm mākslinieciskajām šaubām ir jābūt, jo, kā pareizi teica mans vīrs Jānis, jāsāk uztraukties tajā brīdī, kad šaubu vairs nav, jo tad tiešām attīstība ir apstājusies.
— Albuma nosaukums “Urda” ir par tiem jautājumiem, kas mūs vienmēr urda. Ja tev būtu iespēja saņemt pareizu atbildi uz vienu jautājumu, kas būtu tas, ko tu vēlētos uzzināt?
— Vispār man būtu divi jautājumi, bet, ja varētu uzdot tikai vienu, tad es izvēlētos praktiskāko. Proti, kas man ir jādara, lai mani bērni varētu izaugt laimīgi? Kas ir tā rīcība, izvēle, kas man ir/nav jāveic, lai es nejauši nenodarītu pāri saviem bērniem? Otrs jautājums varbūt ir tāds klišejisks, bet es tomēr gribētu zināt — vai mīlestība ir mūžīga? Vai tā turpinās arī pēc nāves? Vai enerģijas nezūdamības likums attiecas arī uz mīlestību?
Ar bērniem ir visforšāk!
— Šķiet, dziesmas nosaukums “Gravitātei nē” raksturo to, kā proti dzīvot — viegli un pozitīvi, bet noteikti arī tev gadās dienas, kas smagi velk pie zemes. Ko darīt tādās dienās? Kāda ir tava recepte, lai no šī smaguma atbrīvotos?
— Svarīgi ir meklēt līdzsvaru. Manuprāt, sliktums rodas no pārmērībām. Ja par daudz tiek strādāts — tas nav labi, ja sēdi mājās tikai ar bērniem un neko citu nedari — arī nav labi. Ja ēd tikai saldumus — būs slikti, bet pavisam bez saldumiem arī nebūs labi! Kad paliek grūti, ir jāsaprot, uz kuru pusi tas svaru kauss sagāzies, kāpēc ir pazudis līdzsvars starp sevi, ģimeni, darbu. Citreiz vienkārši vajag sev brutāli piešķirt kalendārā brīvdienu vai laiku ar mīļajiem, lai kompensētu kādu periodu, kad esi vairāk pievērsusies darbam.
— Kas ir tās dzīves atziņas, ko tev neviens nepateica, ko nācās saprast pašai?
— Man neviens nepateica, ka ar bērniem būs visforšāk! Bija izveidojies tāds priekšstats, ka ar bērniem visa pārējā dzīve apstājas. Es ļoti negribēju, lai tā notiek, bet nevarēju īsti atrast arī piemērus, kur sieviete var turpināt būt stilīga un aktīva profesionālajā jomā, paralēli esot arī lieliska mamma. Tagad šis stereotips jau sāk mainīties, un es arī gribu rādīt piemēru, ka bērni ir lielākā gaisma tavā dzīvē, taču tas nenozīmē, ka visa pārējā dzīve ir jāliek pie malas!
Vēl viena svarīga lieta, ko esmu pati sapratusi — vajag izvēlēties vīru, kurš nesēž kantorī no rīta līdz vakaram, tāpēc var piedalīties bērnu audzināšanā! (Smejas.) Nu labi, varbūt es tādu vīru neizvēlējos, mēs kopā tā esam viens otru izaudzinājuši… (Piebilde fonā no Jāņa: “Dzīve izaudzināja!”)
Vēl neviens nepateica, ka vājums ir ok! Gan privātajā dzīvē, gan grupā vajag dažreiz atļauties būt vājai un prasīt palīdzību. Tas liek pārējiem justies vairāk iesaistītiem. Ja grupā cenšos visu izdarīt pati, puiši jūtas izolēti no tā, kas notiek. Ja uzticu risinājumus viņiem, tad tā vairāk kļūst par viņu grupu! Tāpat arī ar bērniem — ja lūdzu palīdzību vecmāmiņām, viņas daudz vairāk jūtas iesaistītas mūsu bērnu dzīvēs, tāpēc nevajag pārcensties ar to, ka es pati visu varu!
— Ko tu novēli piedzīvot Aizkraukles koncerta apmeklētājiem?
— Es gribētu, lai koncerta apmeklētājos pamostas kādas emocijas. Tās var būt pat nelielas skumjas vai kaut kas priecīgs — lai nav tā, ka, aizejot prom, saproti, ka ar tevi nekas nav noticis. Manuprāt, tā ir visas mākslas sūtība — ja pēc tās tevī nekas nemainās, tad kāda jēga? Novēlu, lai pēc koncerta var sevī sajust, ka ir mazliet vairāk gaismas. Ja kāds to sajūt — pienāciet pie manis pēc koncerta un to izstāstiet! ◆
