Ziemassvētkos mūsu ģimene saņēma brīnišķīgu dāvanu, kas mums visiem bija liels pārsteigums. Tas ir manas dzimtas atmiņu stāsts, kura
autore ir mana tante Antra Galiņa. Cik atceros, viņa allaž kaut ko ir rakstījusi — dzejoļus, pasakas, ludziņas bērniem, ar kuriem darbojās, strādājot bērnu bibliotēkā agrāk Skrīveros un tagad ilgus gadus Pļaviņās, savā dzimtajā pusē. Bērnībā lipu viņai klāt, jo man tas patika, Antra arī skaisti zīmēja, daudz laika pavadīju kopā ar viņu bibliotēkā, kas noteikti ietekmēja manu lasīšanas mīlestību.
Šo to par manu senču dzīves gaitām biju dzirdējusi no mammas, Antras un vecāsmātes, taču, izlasot atmiņu stāstu “Piemineklis”, uzzināju daudz jauna. Piekrītu stāsta autorei, ka dzīvē emocijas virmo kaislīgāk nekā seriālos un mūsu dzīves scenārijs nereti ir dažādu piedzīvojumu un neiedomājamu notikumu pilns.
Un ir labi, ja ir kāds, kas to visu apkopo un saglabā, lai varētu nodot nākamajām paaudzēm, jo bez pagātnes nav nākotnes. Ne katram ir iespēja izjautāt vecākās paaudzes cilvēkus un ne katram ir vēlme uzklausīt viņu atmiņu stāstus. Taču šie stāsti ir būtiska mūsu dzīves sastāvdaļa, jo tā ļauj apzināties mūsu ģimenes, dzimtas, dzimtās vietas nozīmi un mūsu pašu dzīves patiesās vērtības.
“Šo īso dzimtas vēstures pārskatu rakstu kā pateicību iepriekšējām paaudzēm un atstāt kā pieminekli tam, ka viņi ir bijuši un būvējuši pakāpienus, lai katra nākošā paaudze spētu iet pa tiem vienu soli augstāk un tālāk,” raksta Antra. Es gribu pievienoties viņas vēlējumam un vēlēt visiem to, kas teikts šajā atmiņu stāstā — likt savus soļus dzīvē tā, lai aiz mums paliktu tīras, gaišas un piepildītas pēdas. Tad arī uzziedēs mūsu dzīves, mūsu dzimtas, mūsu novads un mūsu zeme!
