Laumas kundze (vārds mainīts) ir aizkraukliete kopš sendienām, dzīvo vectēva celtajās mājās, kurām nu jau vairāk nekā simt gadu. Meita un mazmeita kļuvušas par pilsētniecēm un sirmo māmuļu apciemo reti.
Laumas kundze (vārds mainīts) ir aizkraukliete kopš sendienām, dzīvo vectēva celtajās mājās, kurām nu jau vairāk nekā simt gadu. Meita un mazmeita kļuvušas par pilsētniecēm un sirmo māmuļu apciemo reti. Taču tas viņu neskumdina, jo, viņasprāt, pensionāram darbi nekad nav padarāmi.
Šo kundzi pazīstu jau sen un redzu, kā ašie sievietes soļi kļūst lēnāki, bet dzīvesprieks, šķiet, kūsā tāpat kā jaunībā.
Visur ar velosipēdu
Vasarā Laumas kundze kājām staigā maz, jo mīl braukt ar velosipēdu. Gan uz pāris kilometru attālo kapsētu, kur atdusas jau četras dzimtas paaudzes, arī abi kundzes vīri, gan uz veikaliem vai kaimiņmājām.
Viņas brālis bija latviešu leģionārs un pēc kara Latvijā neatgriezās, dzīvoja Anglijā. Pirms gadiem piecpadsmit viņš apciemoja dzimto sētu, un tad abiem ar māsu bija daudz kas pārrunājams.
Kļūst par saimnieci
Vecāki savlaik izlēma, ka Jānim (vārds cits) jāstudē, bet Laumai jākļūst par māju saimnieci. Viņai pietika ar pamatskolu un mājturības kursiem. Meitene par to priecājās, jo nevarēja iedomāties dzīvi pilsētā vai arī vīra mājās, labāk lai viņš nāk iegātņos.
Tā arī notika, un viņu abu dzīve kopā ar vecākiem sākās saticībā, pārticībā un jaunības mīlestībā. Taču karš tam visam pārvilka svītru. Jāni iesauca leģionā, un viņš devās uz Rīgu. Pēc dažām dienām mājinieki saņēma ziņu, ka viņš dodas uz fronti. “Ja varat, atbrauciet atvadīties”— viņš piezvanīja uz pagastmāju, lai šo vēsti nodod vecākiem.
Drosmes netrūkst
Un tad Lauma ņēma savu velosipēdu un devās uz simt kilometru tālo Rīgu. Jauna meitene viena pati laikā, kad malu malas pilnas vācu zaldātu, kad uz katra stūra vajadzīgs personu apliecinošs dokuments un jāpaskaidro, kurp un kāpēc brauc.
Drosmīgajai meitenei tas izdevās. Vecāki mājās lūdza Dievu, lai nebūtu jāzaudē arī meita, jo par to, vai kādreiz vēl redzēs dēlu, viņi šaubījās.
Nojautas piepildījās, viņi saņēma ziņu, ka Jānis pazudis bez vēsts. Un tikai pēc daudziem gadiem, kad uz Latviju trimdinieki sāka sūtīt vēstules, arī Lauma saņēma ziņu no brāļa. Taču vecāki tolaik jau bija kapu kalniņā.
Katram savs liktenis
Kad pēc daudziem gadiem Jānis atkal ienāca vectēva sētā, viņu sagaidīja sirma, taču braša kundze. Bet viņš caur asarām redzēja tikai jauno meiteni, kura ar velosipēdu mēroja tik bīstamu ceļu, lai atvadītos no sava vienīgā brāļa.
Atkalredzēšanās bija ļoti aizkustinoša, taču abi zināja, ka tā, iespējams, būs viņu pēdējā tikšanās, jo Jānis Latvijā nevēlējās atgriezties. Padzīvoja te pāris mēnešu un devās atpakaļ uz savu mītnes zemi.
Kad viņi šķīrās, šoreiz atkal Rīgā, tikai lidostā, Lauma neizturēja: “Vai tu paliktu, ja es atkal atbrauktu ar velosipēdu?”
“Māsiņ, mums katram savs liktenis, taču tavu mīlestību glabāšu līdz pēdējai dzīves stundai,” atteica Jānis.
Laumas kundzei Jāņa draugi pēc viņa aiziešanas mūžībā atsūtīja brāļa nedaudzās piemiņas lietas, un māsa saņēma arī nelielu mantojumu.
Zem vectēva ozoliem
Nu Laumas kundze viena ar dažiem mājdzīvniekiem mīt dzimtajās mājās, lai arī zina: tiklīdz viņas nebūs, meita māju un zemi pārdos. Sirmā kundze turas, kā pati saka, zem vectēva stādītajiem ozoliem, liepām un kastaņām. Vecās ābeles, tēva un arī Laumas stādītas, vēl dod labu ražu, un iemītās takas var aizvērtām acīm izstaigāt. Reiz viņa man teica: “Pienāks arī mana sestdiena, kad došos pie savējiem. Lai notiek, kam jānotiek. Taču īstenībā būšu tepat, sava pagalma mauriņā, zilo kurpīšu krūmā aiz loga un miglā, kura ceļas no tuvējās Daugavas.
