Šodien un rīt Igaunijā, Lietuvā un Latvijā notiek dots starts Baltijas vienotības skrējiens “Sirdspuksti Baltijai”. Kā dzīva upe skrējēju kolonna izvīsies cauri trim valstīm, atjaunojot vēsturisko Baltijas ceļu, lai 23. augustā noslēgtu to pie Brīvības pieminekļa Rīgā.
— Tā tikai tāda māžošanās vien, man vairs nav ticības Latvijas valstij, paliek tik sliktāk, — sacīja kāda pensionāre, kura pirms 20 gadiem veidoja vienu posmiņu dzīvajā Baltijas tautu ķēdē. Savukārt kāds portāla draugiem. lv apmeklētājs raksta: “Izskatās gan naivi — tautu turpina apcirpt, bet tā tikai dzied, dejo “Sudmaliņas” un skrien… Vēstures notikumu atkārtošana ir tikai farss!”. Viņiem līdzīgi, iespējams, domā ne viens vien.
Ja šodien mēģinātu “restaurēt” pirms 20 gadiem izveidoto Baltijas ceļu, droši vien daudzas vietas būtu tukšas. Pietrūktu roku. Toties saraksts, kā mums šodien nav, iznāktu garum garais.
Ja Latvijas sirdi pārbaudītu kāds brīnumdakteris, viņš droši vien ar to nebūtu apmierināts. Tik daudz žults, naida, melu, lišķības pa šiem gadiem pāri tai gājis, ka tās sirdspuksti brīžam knapi saklausāmi. Un katra sāpe, kas spiež Latvijas sirdi, atbalsojas katrā no mums. Ar izstieptu roku meklējam tās ārstēšanai grašus no visādiem fondiem. Bet neba tās ritms atjaunojams tikai ar latiem. Bieži vien slimniekam vairāk par zālēm ir vajadzīgs labs vārds, mīlestība un godaprāts.
Ja šodien ir slikti, vai tāpēc tik jāsūdzas par grūtajiem laikiem? Mūžīgi taču tā nebūs. Vienotības skrējiens būs kā atgādinājums, ka, kopā turoties, valsts sirdi no saguruma varam un gribam izārstēt. Jo pasaulē jau ir tikai viena Latvija, un kurš tad to ārstēs, ja ne mēs?
