Šīs nedēļas nogalē profesijas svētkus svin skolotāji. Aizkraukles rajona skolās strādā apmēram 800 pedagogu, kuriem šī diena ir īpaša.
Šīs nedēļas nogalē profesijas svētkus svin skolotāji. Aizkraukles rajona skolās strādā apmēram 800 pedagogu, kuriem šī diena ir īpaša. Par to, kāda ir ikdiena un kā šajā grūtajā darbā prast saskatīt saules staru, saruna ar Pļaviņu ģimnāzijas skolotājām Ilonu Lazdu un Sarmīti Melderi.
Ilona un Sarmīte ir kolēģes, kurām daudz kopēja — absolvējušas Pļaviņu ģimnāziju, kopā mācījušās augstskolā un vēlāk atgriezušās savā skolā, kura abām ir vienīgā darbavieta. Ilona šajā profesijā strādā jau 20., Sarmīte — 16. gadu. Šogad viņas atkal audzina 1. klasi.
Ilona ir triju bērnu māmiņa, vecākajam dēlam divdesmit gadu, jaunākajai meitai — 11. Diviem bērniem viņa bijusi arī klases audzinātāja. Sarmītes meitām ir 8 un 12 gadu.
Skolotājai jāprot peldēt
— Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju?
Ilona:
— Par skolotāju kļuvu ne jau dzimtas tradīciju dēļ, mani vecāki ar skolu nav bijuši saistīti. Mācoties skolā, skolotājas darbs ļoti patika, tas arī noteica izvēli. Sākumā gribēju kļūt pat krievu valodas skolotāju, bet, stājoties augstskolā, vajadzēja kārtot normatīvus sportā. Nemācēju peldēt, un tas mani nobaidīja. Aizgāju mācīties par sākumskolas skolotāju.
Sarmīte:
— Sākumā studēju latviešu valodu, bet likteņa pavērsiena dēļ studijas pārtraucu. Vēlāk izlēmu mācīties par sākumskolas skolotāju.
— Vai jums savulaik bijušas tādas skolotājas, kurām gribējāt līdzināties?
I.: — Man mīļa skolotāja bija pirmā audzinātāja Astrīda Līdaka, kura prata būt reizē prasīga un jauka. Arī mana deju skolotāja Edīte Kupča, jo viņa allaž prata aizstāvēt savus dejotājus. Tieši viņas ietekmē arī savus audzināmos bērnus mudinu iesaistīties dažādos pulciņos un meklēt jomu, kurā sevi izpaust.
S.: — Apbrīnoju savas kādreizējās audzinātājas Ilgas Morozovas spēju pat dramatiskā brīdī ar humoru panākt, ka delverim jānosarkst. Arī es cenšos bērniem aizrādīt ar humora pieskaņu, un tas ir daudz iedarbīgāk. Viens no principiem, ko cenšos panākt — lai bērniem manās stundās nebūtu garlaicīgi, bet aizraujoši.
Mācēt sirsniņu atklāt
— Vai ir tādi bērni, kuri jums sevišķi mīļi?
I.: — Katrā ziņā ne tie, kuri vislabāk mācās un kuri visu vienmēr prot labi izdarīt. Mīļāki ir tie, kuri māk arī savu mīļumu parādīt — citu pažēlot un savu sirsniņu atklāt.
S.: — Šopavasar 4. klases izlaidumā vecākiem lasīju citātus no bērnu domrakstiem, lai parādītu, ka bez izglītības standartiem esam mācījušies arī sirdsizglītību. Piemēram, gatavojoties Mātes dienai, bērni iztēlojās, par kādu puķi šajā dienā vēlas pārvērsties. Kāds zēns rakstīja: “Es gribētu pārvērsties par ūdensrozi, jo atceros, māmiņ, cik tu biji laimīga, kad mēs ar tēti tev nesām ūdensrozes no ezera…”.
Ar katru gadu jūtams, ka bērniem visvairāk pietrūkst sirdsizglītības. Allaž uzsveru — mīļie vecāki, tie ir jūsu bērni, jums jāraugās, kādus raidījumus viņi skatās, ar ko ir kopā brīvajā laikā.
“Kas noticis ar biksēm?”
— Vai jūs skolas laikā blēņas darījāt?
S.: — Atceros 1988. gada 1. aprīli, kad mācījos 11. klasē. Pirmā diena pēc pavasara brīvdienām. Daugavā gāja ledus, un mēs nospriedām: pie joda fizkultūru, ejam plūdus skatīties! Tā bija mana pirmā nobastotā stunda, bet par to izsauca vecākus uz skolu. Kāds kauns bija!
I.: — Skolas laikā biju diezgan paklausīga, bet ļoti labi atceros savu pirmo divnieku. Tēvs allaž jokoja — kas tu esi par skolnieci, ja nav neviena divnieka. Armijas dienā zīmēšanā neuzzīmēju karavīru, bet aizņēmos darbu no draudzenes. Cita to nosūdzēja skolotājai. Biju tik priecīga par saņemto divnieku, jo nu tēvam pierādīju, ka esmu īsta skolniece.
— Vai arī jūsu skolēni mēdz pārsteigt ar lietām, kuras vēl ilgi atceraties?
I.: — Kad strādāju ar sešgadīgajiem mazuļiem, viņiem pusdienlaikā vajadzēja gulēt diendusu. Grupiņā bija viens ļoti gara auguma zēns un viens ļoti mazs, un kaut kā gadījās, ka abi samainījās biksēm. Mazais uzvilcis kaimiņa bikses un pat lāga nav pamanījis, ka tās krietni par lielu. Pēc brīža otrs izmisis sauc: “Skolotāj, kas ar tām manām biksēm noticis?”. Laiks pagāja, kamēr īstās bikses atradām, jo “vainīgais” atšķirību tā arī nepamanīja.
Sadarbības forma ar pašas vīru
— Vai nav grūti būt skolotājai un reizē mātei saviem bērniem?
I.: — Vecākajam dēlam, kuram biju arī klases audzinātāja, nesen vaicāju, vai neesmu viņam kādreiz nodarījusi pāri. Dēls atbildēja: “Visu tev varu piedot, bet to pirmo piezīmi…”. Zēni, arī manējais, kopā bija sastrādājuši blēņas. Piezīme jāraksta visiem, un arī sava dēla dienasgrāmatā ierakstīju vīram adresētu piezīmi. Sanāca tāda sadarbības forma ar vecākiem! Vakarā šis fakts mājās izraisīja vispārēju jautrību.
Lielākais ieguvums ir tas, ka savi bērni arī darbā turpat blakus. Kad klājas grūti, meitiņa atskrien, apķeras ap kaklu un mierina: “Māmiņ, nebēdājies!”.
S.: — Bija laiks, kad mana jaunākā meita, kura vēl negāja skolā, apskauda vecāko, sakot — tu visu dienu mammu redzi. Skolotāju bērni daudzkārt ir cietēji, jo vienmēr blakus māte, kurai citi skolotāji var pasūdzēties, kaunināt, ka skolotājas bērnam tā neklājas rīkoties. Arī bērni mēdz izteikt piezīmes. Tomēr tas, ka pašas bērns skolā vienmēr blakus, atsver visu.
Kopēja valoda ar bērniem un vecākiem
— Kuros brīžos pārņem sajūta, ka vērts būt skolotājai?
S.: — Brīžos, kad bijušie skolēni tevi atceras. 1. septembrī pienāk klāt ceturtie, kurus vairs neaudzināšu, un citam pat asariņa nobirst. Jau pieaugušie bērni Skolotāju dienā atnes ziediņu. Maniem pirmajiem audzēkņiem nu jau precību vecums — apmēram 23 gadi.
I.: — Varu sākt gaidīt skolā savu bijušo audzēkņu bērnus, jo viņiem jau 27 gadi. Bērni kā gājputni izklīduši, bet ir tik patīkami, ka salidojumā pienāk klāt jau pieaudzis cilvēks un uzrunā: “Skolotāj, vai jūs mani atceraties?”.
S.: — Arī tad, ja atrasta kopēja valoda ar saviem skolēniem. Man palīdz, ka vienmēr blakus ir saprotoši kolēģi, kuriem padomu paprasīt. Mūsu skolā ir jauks kolektīvs.
I.: — Man vienmēr veicies arī ar skolēnu vecākiem. Uzskatu, ka bērni var izdarīt visu, ja vecāki atbalsta skolotāju.
