Aizvadītā darba nedēļa Pļaviņu hidroelektrostacijā bija mierīga, viss ritēja, kā ierasts. Strādāju ražošanas iekārtu dienestā, uzraugu, lai tās ir darba kārtībā. Jau otro mēnesi Daugavā ir ļoti daudz ūdens, līdz ar to elektrības izstrāde ir laba. Agregāti, kas nav remontā, strādā visu dienu.
Otrs darbs, ko vairāk uztveru kā vaļasprieku, ir handbola trenera amats. Jauniešu komanda, kuru trenēju, spēlē pirmajā līgā kopā ar pieaugušajiem, jo šai vecuma grupai citas iespējas nav. Esam nospēlējuši jau piecas spēles, pirmajā aplī palikusi vēl viena. Iepriekšējā spēle bija 11. novembrī, nākamā būs 9. decembrī. Šajā laikā bijām ieplānojuši sagatavošanās periodu, bet tas pilnībā neizdevās, jo daudzi slimo, viens spēlētājs guva nopietnāku traumu. Neiznāca tā, kā plānots, bet tā dažkārt. Dzīve ievieš korekcijas.
Par sporta skolu nākotni nav nekādas skaidrības, tā ir miglā tīta. Līdz Jaunajam gadam esam Aizkraukles novada pašvaldības paspārnē. Aizkraukles novada dome diskutēja par to, kurus sportaveidus vajadzētu saglabāt un turpināt attīstīt, arī handbolam ir prioritāte. Trenera atalgojums gan stipri sarucis, bet es jebkurā gadījumā turpināšu trenēt komandu, sezona ir jāpabeidz. Kā būs tālāk , redzēs.
Par iespēju reģionā saglabāt vienu sporta skolu, kā tas bija līdz šim, grūti spriest. Nevar zināt, kā būtu labāk, jo viss ir jāveido no jauna, bet tādas pieredzes — sporta skola katrā novadā — mums nav. Agrāk bija liels rajons, sporta skolā audzēkņu bija daudz, bet kā tagad? Viens no variantiem saglabāt Aizkraukles sporta skolu ar licenzētām programmām kā centru, tad pārējie novadi pievienojas ar saviem līdzekļiem. Iespējams, tas būtu lētāk no administrēšanas viedokļa, bet man kā trenerim tas neko nemainītu.
Tas, kas pašlaik notiek Latvijā, ir salīdzināms ar pēckara laiku Vācijā — valsts bija izpostīta, sagrauta, bet atplauka diezgan neilgā laikā. Cilvēkiem bija darbs, strādāja garas darba stundas, un viss strauji gāja uz augšu. Latvijā ekonomika ir sagrauta, darba nav. Nezinu, kā mēs izķepurosimies, kādas ir mūsu izredzes. Izmaiņas var būt, tikai kaut ko darot, bet valdības politika par to neliecina. Par visu, kas notiek, man ir personīgs aizvainojums — gan par samazināto algu, gan pensiju. Bagātajiem — Karginam un Krasovickim — likums neļauj ķerties klāt, viņu ienākumi ir aizsargāti, bet vidusmēra cilvēkam gan ne. Var secināt, ka valsts ir viņiem — bagātajiem, ne mums.
Nodokļu palielināšana, protams ir nepatīkama, diemžēl neko ietkmēt nevaram. Manuprāt, valdībai bija arī citas iespējas budžeta samazināšanai. Tas bija paredzams un notiek teju visā pasaulē, ne tikai pie mums. Progresīvo nodokli, manuprāt, neieviesa tāpēc, ka bija bažas par to, ka vajadzīgo summu nevarēs iekasēt. Cilvēki, kuri saņem lielās algas, atradīs iespējas izvairīties un nemaksāt, taču lielākā daļa vienkāršo cilvēku ir paklausīgi un neprot apiet likumu.
Tā kā strādāju divos darbos, bez automašīnas nevaru. Tātad arī mani skars palielinātā auto nodeva. Beidzas viens darbs, braucu mājās un gatavojos treniņam. Arī braucieniem uz sacensībām izmantoju savu automašīnu. Ja nebūtu auto, nevarētu paspēt.
Aktuāla ir Andra Šķēles atgriešanās politikā. Manuprāt, gan Andris Šķēle, gan Ainārs Šlesers, gan Aivars Lembergs ir cilvēki, kuri kaut ko dara. Esmu bijis Ventspilī, un tur ir patīkami uzkavēties — skaista, sakopta pilsēta. Domāju, ja mēs kaut ko radikāli varam mainīt, tad tikai valdībā ienākot jauniem spēkiem. Pie varas esošo cilvēku darbība un arī uzskati ir sabojāti, cilvēki šiem politiķiem vairs netic. Domāju, ka valdības vīri vairs nevar mainīties un mainīt priekšstatu par sevi. Visi, kuri ir “augšā”, apgalvo, ka strādā Latvijas labā, bet vai tā ir? Pēc darbiem redzams, ka nav. Tie, kuri pašlaik ir “pie grožiem”, nav labāki par Šķēli. Politiķu runās un solījumos īpaši neklausos, domāju, ka tie nenāk no sirds, šiem cilvēkiem neticu.
Patīkama ir ziņa, ka darbību atsāk mūsu pašu uzņēmumi, piemēram, “Zemgales piens”, kuru 2007. gadā slēdza. Domāju, ka ar daudzu uzņēmumu likvidēšanu valsts pārsteidzās. Ne tikai ar pēc Eiropas Savienības direktīvām aizslēgtajām cukurfabrikām, bet arī ar deviņdesmito gadu sākumā likvidētajiem kolhoziem. Bija daudzas labas saimniecības, kuras varēja turpināt veiksmīgi funkcionēt. Telefonu aparātu rūpnīcas Aizkrauklē slēgšana man vispār nebija īsti saprotama. Likās, tāds uzņēmums un pēkšņi nevar turpināt darbību. Nebija saimnieka, kuram ir līdzekļi un interese saglabāt ražotni.
Nule bija Pirmā advente, sākas Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Premjers Dombrovskis aicinājis iestādes netērēt naudu, sūtot Ziemassvētku apsveikumus, lai ietaupītu. Nezinu, cik daudz naudas valsts tā var ieekonomēt, tas vairāk šķiet tāds pārspīlējums, lai izrādītos. Kādreiz apsveikumu sūtīšana bija ļoti populāra, tagad vairāk izmanto mobilo tālruni, internetu. Ik gadu, arī šogad domāju sūtīt apsveikumus. Parasti sūtu līdz desmit apsveikumiem ģimenes tuvākajiem cilvēkiem.
Nedēļas nogalē vislabāk atpūšos, nedarot dižus darbus, daudz laika pavadu, skatoties sporta pārraides televīzijā vai klātienē. Retumis arī apciemoju nedaudzos radus, roka jāpieliek arī mašīnai. Vispār pēdējā laikā patīk palaiskoties pa māju, gribas vienkārši atpūsties.
