Zanda Bistere par sevi saka — esmu studentu bērns. Viņas vecāki — mamma suntažniece un tētis aknīstietis — iepazinās, studējot Jelgavā. Zandai bija trīs gadi, kad ģimene pārcēlās uz Aizkraukli. Te viņa uzaugusi un tagad ir divu meitu māmiņa, uzņēmēja un joprojām vēlas studēt. Papildus šiem pienākumiem un dzīves uzdevumiem nākamajā gadā plāno turpināt darbu pašvaldībā. Kā viens cilvēks var paveikt tik daudz? Zanda neslēpj — ambīcijas lielas, un darīs visu, lai iecerēto realizētu.
Tuvojas gada izskaņa, viņas virtuvē smaržo kanēlis, krāsnī pannā brūnē cepumi. Virtuvē kopā ar mammu darbojas piecgadīgā Laura. Cenšamies netrokšņot, jo blakus istabā guļ mazā Madara.
Ar vēlmi jāuzmanās
— Ar ko šobrīd nodarbojies?
— Joprojām esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, beidzot esmu pieķērusies sen gribētajam — savam uzņēmumam — un nepārtraukti mācos.
— Vai uzņēmums ir veikals pilsētā?
— Vēl nesen tajā darbojās tētis ar brāļiem. Pēc mammas nāves es mantoju veikala telpas. Pamazām brālis no šī biznesa atteicās, tētis vairāk pievērsās darbam savā zemnieku saimniecībā, un viss brieda, ka jāuzņemas kādam vadīt veikalu. Man savukārt negribējās strādāt citiem, bet gan pašai sev. Strādājot pašvaldībā, bagāts nekļūsi, bet, lai nopelnītu, jārada kas savs.
— Cik sen strādā pašvaldībā?
— Kopš 2003. gada. Ja no šī laika atņem divus bērnu kopšanas atvaļinājumus, tad pilni desmit gadi. Nomainīti dažādi amati. Pirmo reizi atnācu Latvijas Lauksaimniecības universitātes socioloģijas kursa uzdevumā intervēt domes priekšsēdētāju. Toreiz Viļņa Plūmes nebija uz vietas, un viņa vietā atbildēja Aina Podvinska. Viņa mani pazina jau kopš bērnības un pēc sarunas piedāvāja prakses vietu, pro-
tams, ka piekritu. Tolaik domē bija amats “ārējo sakaru koordinators”, un meitene, kas strādāja šajā amatā, gāja bērna kopšanas atvaļinājumā. Tolaik es praksē biju pavadījusi trīs mēnešus. Mani sākumā piesaistīja informatīvā izdevuma veidošanai, bet vēlāk ieņēmu viņas vietu.
— Sākums bija grūts, interesants?
— Kad veidoju sižetus televīzijai, biju cilvēks orķestris. Pati rakstīju tekstus, veidoju sižetus, intervēju, filmēju, montēju. Bieži vien disku ar ierakstu nodevu raidīšanai piecas minūtes pirms ētera. Toreiz arī tehnika bija ļoti lēna un nemitīgi bija jāmeklē risinājumi. Paralēli šim darbam biju sabiedrisko attiecību speciāliste, informatīvā izdevuma redaktore. Vienā brīdī sapratu, ka nespēju tā turpināt. Tas bija Plūmes laikā. Vadība piekrita pieņemt palīgu.
— Vecāki nav šejienieši, bet Aizkraukles pusē jūties kā mājās?
— Varbūt pārāk idealizēju, bet tagad, satiekot cilvēkus, kas kolhoza laikā bija aktīvi darbarūķi, no viņiem plūst sirsnība, cilvēcība. Viņi savstarpēji jūtas kā liela ģimene. Pat tagad satiekoties, runājot nereti ir sajūta, ka esmu viņu bērns. Rūpes, padomi… Starp citu, šogad iesāku veidot mazdārziņu. Kļūstu par mājsaimnieci. Kādreiz mani dārzā varēja iedabūt tikai ar slotaskātu, bet tagad prasās būt dabā. Viens no maniem seniem sapnīšiem bija, lai pie mājas būtu kastaņas un bērzi. Tagad Aizkraukles pagasta daudzdzīvokļu mājas vienā pusē ir gan viens, gan otrs. Vispār dzīvē pierādījies, ka man ar vēlēšanām jāuzmanās, tās mēdz piepildīties.
Savs mīlasstāsts
Aizkrauklei
— Aizkraukle nav tradicionāli latviska pilsēta, tomēr esi to pieņēmusi?
— Jo vairāk par šo vietu uzzinu, jo skaidrāk saprotu, ka vēl neko nezinu. Aizkraukles vārds, pagasts man ir ļoti tuvs un nozīmīgs. Savulaik pētīju šejienes kultūrvēsturiskos objektus. Zinu, ka Aizkraukles pašvaldība veido grāmatu par šo tēmu, un ļoti gaidu brīdi, kad to izdos. No vienas puses, vēlos piedalīties tās tapšanā. Kopš 13. gadsimta, kad šī puse minēta rakstos, tās vēsture ir interesanta, bet daudziem nezināma. Ir man kluss sapnītis, ka Latvijā kādreiz ar tūrisma biznesu varēs nopelnīt un tad šos vēsturiskos stāstus izmantotu.
— Kādi vēl varētu būt šīs pilsētas plusi?
— Kā jaunai pilsētai tai ir daudz mazāk problēmu ar dažādām komunikācijām — neplīst ūdensvadi, kanalizācijas caurules, nav problēmu ar apkures sistēmām. Turpretī Rīgā vai jebkur citur, kur pilsētas vēsture sniedzas gadu simtos, šīs problēmas ir ikdiena. Senajām pilsētām ir arī senas tradīcijas, bet aizkraukliešiem ir iespēja tās veidot šodien un pašiem. Mani šai vietai piesaista arī tās vēstures fakti. Piemēram, senatnē pie Aizkraukles bijusi viena no lielākajām kaujām starp vietējiem un iebrucējiem krustnešiem, kurā mūsējie uzvarējuši. Lasot Indriķa hroniku, rindas par Aizkraukli, rodas lepnums. Arī Aizkrauklei ir stāsts par vietējo letiņu un leišu cilšu apvienošanos, došanos uz Rīgu. Tur viņi kāvās, savāca un uz mājām atveda pilsētnieku zirgus. Netrūkst šai pusei vēsturiska mīlas romāna — par grāfu Heinrihu fon Rautenfeldu, kurš iemīlēja skaistu kalponi no Aizkraukles.
Piespiest domāt citādi
— Vai šī puse uzņēmējdarbībai joprojām ir pievilcīga?
— Ideju man ir daudz, tikai vajag spēku, veselību un laiku, lai visu izdarītu. Veikalu vadu pirmo mēnesi, bet to, ka klientu ir mazāk, pārdevējas saka. Tas nav tikai veikalā, bet pilsētā kopumā. Agrāk dienas apgrozījums bija divas reizes lielāks. Sākums nav viegls, redzēs, kā viss attīstīsies. Pēdējos gados pierādījies, un turpinu to pieņemt — nekas nenāk uzreiz. Jāiet maziem soļiem. Ja sāc skriet, mēģināt grābt, raust, tad ir “vāks”. Cilvēka dabā ir gribēt ātri un uzreiz, un arī man patīk strādāt darbu, kur rezultāts redzams uzreiz. Piemēram, datorā veidojot mājaslapas, rezultāts ir redzams tūlīt, bet, mācot bērnus, rezultātu redz pēc 20 gadiem. Tāpēc, vadot veikalu, saprotu, ka rezultāts nebūs tūlītējs. Ir šaubas, bailes, nedrošība, tāpēc vakaros vienkārši “slēdzu ārā smadzenes” — piespiežu sevi par to nedomāt. Tas ir grūts darbs ar sevi, bet arī ļoti efektīvs. Manuprāt, prāts ir vislielākais ienaidnieks. Kad sirds saka priekšā — dari, viss izdosies, tad prāts saka — nē, ko tu tur ņemies! Tādos brīžos cenšos nedomāt par problēmu, bet būt te un tagad, dzīvot šim brīdim. Tās var būt rotaļas ar bērniem, ēst gatavošana. Nākamajā rītā atkal ķeros pie uzņēmuma.
— Tā ir kāda populāra metode?
— Savulaik mamma to iemācīja, bet tā ir arī metode, saukta par transērfingu. Tās autors ir krievs Vadims Zēlands. Doma, ko viņš māca citiem, ir — dzīvot tā, lai viss piepildās. To var saukt arī par pozitīvo domāšanu. Tā arī māca, ka pat tad, ja viss dzīvē nenotiek tā, kā vēlies, piespiest sevi domāt, ka tomēr to vēlies.
Nezinu, tāpēc nav bail
— Veikals darbojas, un esi ar to apmierināta?
— Šis uzņēmums — veikals — man bija nepieciešams brīvības sajūtai, bet pie tā noteikti nedomāju apstāties. Ir vēl daudz citu ideju. Veikalu varu vadīt no jebkuras vietas, arī dzīvojot Rīgā.
— Pirms svētkiem pie lielveikaliem autostāvvietas bija pilnas. Tomēr cilvēki iepērkas mazos veikalos kā tavā. Kas viņus tajos vilina?
— Komunikācija, personīgā attieksme pret cilvēku. Katru reizi, kad ieeju veikalā, kāds pircējs runā ar pārdevēju. Otrs — zināma prece, nevis atvesta no kaut kurienes Eiropā. Dārzeņi man ir vietējie, tāpat arī gaļa un piens.
— Ja šāds bizness būtu jāsāk tagad no nulles, uzņemtos?
— Droši vien darītu, vien nedaudz vēlāk, nākamgad. Pieslēgtu “Altum” programmu, jo vajadzīgs kredīts. Arī tagad būs vajadzība aizņemties naudu, jo jāveic ieejas mezgla pārbūve.
— Mūsdienās nestabilās ekonomikas, nodokļu politikas dēļ vairāki uzņēmēji izvēlas biznesu beigt.
— Mans pluss ir tas, ka esmu jauna uzņēmēja, īsti nezinu, kas mani sagaida. Cilvēki, kas savas bodītes ver ciet, izgājuši cauri šim procesam, zina, ko spēj, ko nevar. Es īsti nezinu, ar ko riskēju, kur eju, tāpēc arī nav baiļu sajūtas.
Pelēkais kardināls
— Teici, ka joprojām studē.
— Iesāku trīs reizes, bet pārtraucu. Domu par izglītību neesmu atmetusi. Pirmajā reizē sapratu, ka pedagogi ir pārāk pavirši, lai par viņu darbu maksātu. Otrajā reizē joma bija interesanta, bet papildus vajadzēja apgūt fiziku un ķīmiju, bet ar to pēdējo reizi saskāros pamatskolā. Trešajā reizē skola likvidēja solītās budžeta vietas.
— Tajā pašā laikā vēlies turpināt darbu domē.
— Domāju, ka spēšu. Pārliecību dod arī tas, ko esmu uzņēmusies pirms pāris mēnešiem — esmu “kopiraiters”, rakstu tekstus uzņēmumam. Tas gan ir darbs mājās, bet tāpat paņem laiku, kas jāieplāno.
— Uzņēmēja gēns — tevī tāds ir? Vai vispār tāds eksistē?
— Manī tāda nav, drīzāk esmu “pelēkais kardināls”. Ļoti labi padodas ideju ģenerēšana, bīdīšana, patīk uzņemties līdera lomu, kad citi no tās atsakās. Strādāt pašvaldībā nozīmē dot iespējas citiem, izcelt, palīdzēt, piemēram, gatavojot televīzijas sižetus. Uzņēmēja gēna gan man nav, bet varētu teikt, ka to piespiežu sevī veidot. Tāds ir manam vīram — viņš ļoti labi prot pārdot, bet nevēlas būt līderis.
Rediģē savu romānu
— Divi bērni, dubulta atbildība?
— Esmu ļoti pacietīgs cilvēks, bet bieži vien vakaros galva un nervi netur. Kad ar Lauru esam koncertā vai kādā nodarbībā, redzu, ka citi bērni mierīgi sēž, bet viņa visu laiku ir kustībā. Varu mēģināt viņu lauzt, nemitīgi aizrādīt un veidot par mazo robotiņu, bet es to negribu. Kad bērnu vēl nebija, ar vīru spriedām, ka mūsu bērni būs paklausīgi, rātni. Patiesībā tā nav, un saprotu, ka nevajag censties otru lauzt, jo pietiek mums Latvijā to paklausīgo, vajag arī tos, kuri paši rada, izdomā un izdara. Bet, esot sabiedrībā, man nemitīgi aizrāda par bērnu audzināšanu. Par to, ka tomēr esmu uz pareizā ceļa, mani pārliecināja kāda skolotāja. Kad kārtējo reizi Laura skraidīja veikalā, kamēr es izvēlējos apģērbu, skolotāja teica — labi, ka ļauj viņai izskraidīties. Izaugs brīvs un radošs cilvēks. Ir gan vakari, kad gribas atnākt mājās, nodot pavēles un valdītu miers. Bet tas “nestrādā” un patiesībā ir pilnīgi nevajadzīgi. Pietiek jau ar mūsu paaudzi, kas skolā darīja, ko lika.
— Ir taču arī brīvais laiks. Ko tajā dari?
— Patīk rakstīt, un agrāk nopietni pievērsos romāniem. Ar savu pirmo darbu piedalījos Rakstnieku savienības konkursā. Atzinīgus vārdus par to teica rakstniece un dzejniece Ieva Melgalve. Pēc konkursa piedalījos jauno rakstnieku radošajā nometnē Saulkrastos. Romāna tēma — mīlestība ideālā pasaulē. Nedaudz fantastikas. Rakstīts sen, un tagad pārlasot redzu, ka jāpiesēžas, ar kritisku aci, jāsvītro naivums un ideālisms, un tad to varētu rādīt plašākai publikai.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Zanda Bistere.
Dzimšanas laiks un vieta: 1981. gada 2. februāris, Jelgava.
Izglītība: Latvijas Lauksaimniecības universitātē studējusi socioloģiju.
Ģimene: precējusies, meitas Laura un Madara.
Nodarbošanās: uzņēmējdarbība, sabiedrisko attiecību speciāliste.
Vaļaspieks:
ceļošana, rakstniecība.
