Aizvadītā man bija pirmā darba nedēļa pēc atvaļinājuma, kura daļu pavadīju Indijā. Šajā saules gaišuma un cilvēku labestības piepildītajā zemē guvu tik daudz pozitīvu emociju, ka to pietiks mūsu ziemas pelēko dienu kliedēšanai.
Esmu daudz ceļojusi un šoreiz sapratu, ka cilvēka galvenais “dzinējspēks” ir viņa gara stiprums, nevis materiālās vērtības, kuras var zaudēt, pavisam negaidot. Manu pārliecību stiprina arī mazā atziņu grāmata “Vitamīns”, kas domāta kā antistresa līdzeklis miesai un garam. Indijā pavisam noteikti sapratu grāmatiņā izlasītās atziņas, ka dzīve reizēm izdara neplānotas korekcijas, kas pirmajā brīdī rada sastrēgumu. Taču izmaiņas jāpieņem, lai no tām gūtu sev labumu. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Nav jācenšas mainīt situāciju, kas nav maināma, jo viss rit savu gaitu, un veltīgi pūliņi cilvēku var tikai nokausēt.
Atgriežoties Latvijā, pamanīju, ka cilvēki ir norūpējušies, steidzīgi un nepacietīgi. Varbūt stress mūsos rodas no pelēkajām dienām un tumšajiem vakariem? Taču arī tajos varam darīt ko tīkamu — lasīt grāmatas, mācīties, parūpēties par veselību, palīdzēt tuvākajiem, jo šis ir labestības un došanas prieka laiks.
Diemžēl, daudzus nomāc ekonomiskā krīze valstī, darba zaudēšana un bezdarba pieaugums. Esmu gandarīta, ka manā darbavietā — Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Aizkraukles nodaļā, salīdzinot ar pagājušo gadu, problēmas nav “vairojušās”. Uzņēmumus reģistrēs, un to tikai nedaudz kļuvis mazāk. Nav tendences uzņēmējiem masveidā vērsties VID, lai lūgtu atlikt nodokļu maksājumus, tāpēc esmu optimiste, jo Aizkraukles rajons nav kļuvis par valstī valdošās krīzes “epicentru”.
Atbalstot premjera Ivara Godmaņa aicinājumu meklēt iekšējās rezerves, varu teikt, ka algu palielinājuma nebūs un šogad neviens cilvēks darbu nezaudēs.
VID darbu nemainīs arī novadu izveidošana. Beidzot šim procesam redzams noslēgums. Nekas jau nemainīsies, jo cilvēki paliks tie paši, un mūsu labās attiecības ar novadu speciālistiem saglabāsies arī turpmāk. Aizkraukles rajonā uzņēmēji ir kārtīgi nodokļu maksātāji, un līdz šim mums nekādu problēmu nav bijis.
Domājot par valsts budžetu un nepieciešamo aizņēmumu no Starptautiskā valūtas fonda, man grūti prognozēt, kā šis process beigsies. Un tas ir tāpēc, ka arī mūsu dienestam, ne tikai valsts iedzīvotājiem, jau ilgstoši trūkst objektīvas informācijas par ekonomisko krīzi un finanšu lietām. Manuprāt, saspringumu tautā rada tieši šī valdības noslēpumainība un nepietiekamā informācija. Iedzīvotāji maz zina par bankām, ražošanas attīstību un parādu atmaksas kārtību, nervozitāte valda gan darbavietās, gan ģimenēs. Īpaši tajās, kur jāmaksā kredīti.
Manuprāt, nepopulārs ir arī premjera izteikums par iespēju palielināt nodokļus. Pasaules prakse liecina, ka krīzes laikā labāk tos samazināt, jo tad uzņēmēji cenšas tos maksāt, bet palielinātos nemaksā, jo nespēj to izdarīt un arī bankrotēt nevēlas.
Mainījusies arī banku attieksme. Pirms pāris gadiem tās labprāt kredītus deva vai visiem, kuri tos pieprasīja. Tomēr vajadzēja painteresēties, vai to atdošana ir reāla? Kredītņēmēji savu dzīvi plānoja un cerēja, ka labi pelnīs un nauda būs. Nu situācija mainās, un aizņēmējus var sadalīt trijās grupās.
Pirmie aizņēmumu vēl spēj atmaksāt noteiktajā kārtībā, otrie, netiekot galā ar maksājumiem, ņem papildu kredītus, bet trešie, kuri kredītus ņēma, lai nopirktu savulaik dārgos nekustamos īpašumus, tos bankās ieķīlājot, nu ir sprukās. Tagad īpašumu cenas samazinās, īpašumu var atņemt banka, bet starpība tāpat jāmaksā kredīta ņēmējam.
Cilvēkiem ar šādām problēmām jābūt stipriem un gudriem. Šis ir pārbaudījumu laiks daudziem personīgi un valstij kopumā. Naudu nevar iegūt tikai ar pirkšanu un pārdošanu, bet ar radošām idejām, un valstij šajā laikā vairāk jāatbalsta ražotāji un pakalpojumu veicēji, kuriem ir kredīti. Viss ir atrisināms un izdarāms, tikai nedrīkst nolaist rokas un ļauties panikai.
Progress būs, kad pieaugs eksports, bet samazināsies imports. Uzņēmējiem jābūt profesionāļiem, tad arī pašu ražojumi tirgū vietu atradīs.
Manuprāt, patlaban vislielākās problēmas ir ar veselības aprūpei atvēlēto līdzekļu sadali. Ir labi, ka valsts maksā par bērnu ārstēšanu līdz 18 gadu vecumam. Tomēr vissvarīgākais ir neatliekamās palīdzības dienests, kura brigādes pirmās steidzas pie pacienta. Šī dienesta pakalpojumus vajadzētu apmaksāt valstij, jo prasīt, lai slims cilvēks meklē naudu, pasi un citus dokumentus, ir vienkārši neētiski, īpaši, ja slimnieks dzīvo viens un katra minūte dzīvībai ir dārga.
Ir problēmas arī ar ģimenes ārstiem. Vizīte jāpiesaka pāris nedēļu iepriekš. Un kā rīkoties, ja saslimšana ir pēkšņa, bet ģimenes ārsts ir daudzu kilometru attālumā vai devies atpūsties?
Nauda jāpelna godīgi un jātērē ar apdomu. Sarežģījumi rodas, kad vēlmju latiņu paceļ augstāk par iespējām. Es visiem novēlu, lai jūsu ieceres saskanētu ar iespējām! Lai jūsu mājās valda saticība un mīlestība, tad arī nelaime pie durvīm neklauvēs.
