Aizvadītā nedēļa tāpat kā iepriekšējās pagāja koronavīrusa zīmē. Joprojām šī 21. gadsimta sērga turpina savu uzvaras gājienu pa visu pasauli. Gan ziņu portālos, TV un radio ziņās, laikrakstos nav dienas, kad virsrakstos neieraudzītu vārdus “koronavīruss” vai “Covid-19”.
Rīts parasti sākas ar iepriekšējās dienas statistikas apskatīšanu — cik saslimšanas gadījumu Latvijā un pasaulē. Iespaidīgs ir saslimušo skaits, tam līdzās arī nāves gadījumi, diemžēl kā vienam, tā otram ir tendence pieaugt, un slimības beigas, kā arī ārkārtas situācijas beigas nav paredzamas. Saslimušo ir vairāk nekā 3 miljoni, teju vairāk nekā divsimt tūkstošu zaudējuši cīņā ar vīrusa izraisīto slimību. Savukārt izveseļojušos skaits pieaug lēni.
Tomēr dažās Eiropas valstīs noteiktos ierobežojumus pamazām sāk atcelt. Čehijā no piektdienas var izceļot no valsts, tomēr līdz 14. maijam saglabās ar Covid-19 saistīto kontroli uz robežas ar Vāciju un Austriju. Pamazām tiek atvērti epidēmijas dēļ slēgtie uzņēmumi, un šonedēļ atsāks darboties peldkūrorti, tomēr vienviet drīkst pulcēties ne vairāk kā 10 cilvēku. Neraugoties uz to, ārkārtas situācija tur pagarināta līdz 24. maijam un ieceļot joprojām aizliegts. Samazinoties nāves gadījumu skaitam, ierobežojumus atvieglo arī Spānija, ar maiju tā domā darīt arī Beļģija. Kaimiņos Igaunijā ārkārtas situācija pagarināta līdz 18. maijam, Lietuva līdz maija vidum nolēmusi pagarināt robežkontroli ar Latviju un Poliju. Tomēr ceļot kādu laiku mēs vēl nevarēsim.
Lai gan Ķīna pamazām atgūstas pēc pārciestās epidēmijas, tomēr medijos parādās ziņas par jauniem slimības uzliesmojumiem. 10 miljonu pilsēta Harbina kļuvusi par Covid-19 otrā viļņa izplatības centru.
Piektdien valsts galvenais infektologs Uga Dumpis atzina, ka pieaugošais mirušo pacientu skaits un nedēļas laikā relatīvi nemainīgais stacionēto un smagi slimo pacientu daudzums varētu liecināt par to, ka esam sasnieguši Covid-19 infekcijas līknes augstāko punktu. Tas tomēr nenozīmē, ka tas ir pīķis un līkne turpmāk virzīsies uz leju. Diemžēl saslimšanas gadījumi kļūst biežāki mediķu vidū. Domāju, pat ja dažus rītus pēc kārtas saslimušo skaits būs nulle, tā īsti “bremzes atlaist” vēl nevarēsim. Vīruss ir viltīgs, tā “uzvedība” nav prognozējama. Tāpēc ne mirkli nedrīkstam aizmirst par piesardzību, mazgājot rokas un visu iespējamo veicot arī savās dzīvesvietās. Tikai nepārcentīsimies ar dezinfekcijas līdzekļiem! Lai neiznāk kā parunā — no vilka bēgot, uzskriesim lācim, ar to domājot alerģijas un saindēšanās, pārdozējot ķīmiskos preparātus.
Kā jau parasti tādās reizēs līdzās jomu ekspertiem uzrodas arī daudz dīvāna ekspertu, kuri visu zina vislabāk — par slimības izcelsmi, profilaksi un ārstēšanu. Un kā vienmēr tiek piesaukti dažādi kaut kur dzirdēti pareģojumi. Izrādās, bulgāru gaišreģe Vanga savlaik esot redzējusi vīziju, ka 2020. gadā, respektīvi, kad datumā būs pieci divnieki — 22.02.2020., pasauli pārņems mērim līdzīga slimība…
Šis ir pārbaudījumu un izaicinājumu laiks visā tā izpratnē. Pārbaudījums un izaicinājums ir skolēniem un skolotājiem. Bērniem mācību viela jāapgūst patstāvīgi, un bez vecāku palīdzības neiztikt. Pagājušajā nedēļā savai 7. klases skolniecei mācīju darbības vārdu konjugācijas. Savukārt skolotājiem jāsagatavo uzdevumi un darbi jāizlabo. Pārbaudījums vienai daļai ir darbu paveikt mājās. Viegli nav mediķiem un visu pārējo dienestu darbiniekiem. Kā jau reklāmās vēsta, arī katru dienu nākt uz darbu, izrādās, ir varoņdarbs. Izaicinājums ir zinātniekiem spēt neilgā laikā radīt efektīvu koronavīrusa vakcīnu. Pārbaudījums un izaicinājums ir jebkuram no mums gan saskarsmē ar ģimenes locekļiem, gan ar līdzcilvēkiem. Daudzi tagad spiesti 24 stundas septiņas dienas nedēļā pavadīt tikai savā ģimenē, ar citiem nekontaktējoties. Krīze sākas ne tikai valsts ekonomikā, bet arī savstarpējās attiecībās. Ko darīt? Vienas receptes visiem nav, un neizcelšos ar oriģinalitāti, ja teikšu: katrs gadījums ir individuāls. Būtisks ir darbs ar sevi. Šādās reizēs es allaž atceros eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas sacīto, ka pieslīpēšanās jāturpina visu mūžu, jo cilvēks mainās. Taču, neraugoties uz neparedzētajām korekcijām, dzīve turpinās.
Būt vai nebūt šogad eksāmeniem? Valsts izglītības satura centra mājaslapā lasāms, ka esošajā situācijā plānotā pārbaudes darbu norise tiek gatavota atbilstoši trīs scenārijiem. Uzskatu, ka eksāmeni jākārto. Ne tikai tāpēc, lai pēc gadiem atcerētos eksāmenu laika satraukumu un kuriozus. Eksāmens kā zināšanu pārbaudes forma ieviests jau pirms vairākiem gadsimtiem, un līdz šim nekas labāks nav izdomāts. Izglītības dokumentam tiešām jābūt izglītības dokumentam, nevis glīti noformētai papīra lapai bez seguma. Ceru, ka šajā jautājumā tiks pieņemts saprātīgs lēmums, padomājot gan par topošo absolventu drošību un arī nākotni.
Runājot par krīzi ekonomikā, ik dienu parādās ziņas par uzņēmumu grūtībām, par valdības lēmumiem, kas saistās ar šo sarežģīto situāciju. Pagājušajā nedēļā Saeima galīgajā lasījumā pieņēma likuma grozījumus, bezdarbnieka palīdzības pabalstu nosakot 180 eiro apmērā līdz šim paredzēto 130 eiro vietā. Grūti ir visiem, un arī palīdzība nepieciešama visiem. Aizvadītajā nedēļā uzzinājām arī to, ka valsts krīzes mazināšanai līdz šim piešķīrusi 437,2 miljonus eiro. Bijušais finanšu ministrs, tagadējais Eiropas Investīciju bankas pārstāvis Andris Vilks cer, ka Latvija no pandēmijas radītās krīzes varētu atgūties gada laikā, savukārt Eiropai un pasaulei vajadzēs divus — trīs gadus, lai atgrieztos līdz šim sasniegtajā attīstības līmenī. Viņš atzīmēja, ka Latvijai ir lieliska iespēja, jo valsts būs viena no pirmajām, kas atgūsies no krīzes. “Mums jābūt starta gatavībā, kamēr Eiropā vai citos reģionos vēl zināmā mērā būs apjukums,” teica Vilks. Pēc 2008. gada dižķibeles toreizējais premjers Valdis Dombrovskis bija līdzautors grāmatai “Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi”, izceļot mūsu valsts veiksmes stāstu. Vai Krišjānis Kariņš varēs rakstīt turpinājumu? Dievs dod!
Laiks skrien, jau aprīļa pēdējā nedēļa. Neparasti agri uzziedējušas plūmes, plaukst citi koki, uzziedējušas tulpes un muskares. Brīvdienās pirmo reizi šajā sezonā iedarbinājām pļaujmašīnu un nopļāvām zālienu. Kam nav dārza, var doties pastaigās, tādējādi stiprinot veselību, protams, ievērojot distancēšanos, jo siltais laiks pēc pelēcīgās un lietainās ziemas dzītin dzen ārā. Ja tas nav iespējams, jādomā, ko padarīt mājās. Piemēram, kāds maratonists Krievijas pilsētā Vladivostokā, esot pašizolācijā, gatavojies kārtējam ultramaratonam un 100 km noskrējis… savā dzīvoklī apkārt gultai. Skrējienā viņš aizvadīja 10 stundas un 19 minūtes.
Saglabāsim mieru, un lai grūtības kalpo par dzinējspēku!
