“Jūs visi te esat stulbi! Kā jūs kaut ko tādu pieļaujat? Ko vēl gaidāt?” šādus pārmetumus mums, Latvijā palikušajiem, vienā no Aizkraukles veikaliem veltīja kāda sieviete, kura jau vairākus gadus dzīvo un strādā Londonā un ir pārliecināta, ka tur, tālumā, viss ir labi un pareizi. Nodomāju — ir gan dīvaina būtne! — un aizmirsu par viņu.
Aizvakar biju vienā no Aizkraukles puses novadiem. Man likās: tās ir divas dažādas apdzīvotās vietas. Pirmajā krāšņi mirdz pirms pāris gadiem atjaunotā brauktuve ar luksoforiem, lielveikalu ugunis. Apgaismes stabos kaut blāva gaisma un iekārti rotājumi, kas rada svētku noskaņu. Otrajā ir citādi. Stabos spuldzes nedeg, nav arī rotājumu. Vien dažu māju pagalmos iedegts Ziemassvētku kociņš un logos spīd krāsainas uguntiņas. Turp un atpakaļceļā redzēju vien pāris vientuļu gājēju. Kur visi palikuši? Vai vēl te, Latvijā, vai kur citur — Īrijā, Anglijā, Vācijā? Sāpīgi.
Šovasar biju divās kāzās — divu ģimeņu dzimšanas brīdī. Viena no tām jau sagaidījusi savu pirmdzimto, un par to vislielākais prieks. Gan tādēļ, ka mūsu dzimta nu kuplāka, gan tāpēc, ka viens no mūspuses nomales pagastiem kļuvis par vienu iedzīvotāju bagātāks. Pavīd cerība, ka varbūt pēc gadiem uguns degs gan māju un lauku skolu logos, gan izgaismos ceļu uz mājām un sirdīm.
