Ar mobilo tālruni šodien nevienu nepārsteigt. Tāds ir ja ne katram piektajam, tad vismaz desmitajam Latvijas iedzīvotājam gan, dažam pat divi vai trīs.
Ar mobilo tālruni šodien nevienu nepārsteigt. Tāds ir ja ne katram piektajam, tad vismaz desmitajam Latvijas iedzīvotājam gan, dažam pat divi vai trīs. Ērti un labi — tevi vienmēr var sazvanīt, un arī tu allaž vari zvanīt. Atliek vien izvilkt no kabatas (jostas maciņa, somas) nelielo tālruni, zvanīt… un arī maksāt.
Te nu sākas pats dīvainākais. Latvijā mobilos sakarus nodrošina divi operatori. Savā starpā tie ir “uz nažiem”. Katrs mēģina pievilināt klientus, piedāvājot viens par otru lētākus sarunu tarifus, izdevīgākus pakalpojumus, superlētus mobilos aparātus. Šādos konkurences apstākļos ieguvējam it kā vajadzētu būt klientam. Pārsvarā tā arī ir, taču daži gadījumi vedina domāt, ka bieži vien klients tomēr paliek pēdējā vietā, jo virsroku gūst naudaskāre.
Kāds vīrs akcijā iegādājās mobilo tālruni, par to kopā ar visu pieslēgumu samaksājot tikai desmit latu. Taču prieks par pirkumu bija īss — pēc nepilnām divām nedēļām tālrunis apklusa. Ne jau bojājuma dēļ — mobilo sakaru operators to atslēdza, pieprasot iemaksāt desmit latu drošības naudu, jo klients par vienu latu esot pārsniedzis noteikto maksas limitu. Sazinoties ar firmas informatīvo dienestu, noskaidrojās, ka limits noteikts desmit latu mēnesī, lai gan klientu apkalpošanas līgumā tā apjoms nav minēts. Tur rakstīts vienīgi, ka limitu nedrīkst pārsniegt. Cik tas liels? Zīlējiet paši!
Neko teikt, smalka sistēma, kā mobilo sakaru lietotāju vienā mirklī padarīt par nekam nederīga elektroniska brīnuma īpašnieku. Pat tad, kad samaksāts “drošības desmitnieks” un tālrunis darbojas, ar bažām jāgaida rēķins, kurā atkal prasīs kārtējo drošības naudu.
Nu ko, lai dzīvo vispārējā mobilizācija! Tikai neaizmirstiet desmit latu.
