Aizkrauklietei Elfai Sekacei ir kāds sapnis — par kino. Viņa pati reiz darbojās šajā jomā. Šis sapnis gan uz kādu laiku “nolikts plauktiņā”, bet viņa ir apņēmības pilna piepildīt citu ieceri.
Aizkrauklietei Elfai Sekacei ir kāds sapnis — par kino. Viņa pati reiz darbojās šajā jomā. Šis sapnis gan uz kādu laiku “nolikts plauktiņā”, bet viņa ir apņēmības pilna piepildīt citu ieceri. Tāpēc sieviete uzskata, ka šī saruna viņai ir kā avanss. Es tomēr domāju, ka tā vairāk ir dāvana, ne tikai viņai pašai, bet arī lasītājiem, jo Elfa ir interesanta sarunas biedrene.
Sandras Pumpures teksts un foto
— Kāda ir jūsu saistība ar kino?
— Vidusskolā nezināju, ko vēlos mācīties, un man pat nebija nekādu konkrētu mērķu. Tāpēc kopā ar draudzeni iestājos Rīgas 3. tehniskajā skolā, kur apguvu kinomehāniķes profesiju. Pēc skolas beigšanas Aizkrauklē darba nebija, un mani nosūtīja uz ļoti skaistu vietu — sanatoriju “Cīrulīši”, kur rādījām kino atpūtniekiem. Pārsvarā demonstrējām jautras komēdijas. Darbs bija diezgan viegls, jo bija jārāda tikai viena filma dienā. Aizkrauklē pastrādāju praksē. Tolaik kinofilmas pilsētā rādīja gan arodskolā, gan “Baltajā mājā” un kultūras namā. Salīdzinot ar pārējām vietām, kultūras namā bija aizvēsturiska aparatūra — nevis ar lampām, bet vēl ar oglēm, kādu varēja ieraudzīt tikai muzejā.
Ķibeles gadās visiem
— Kas pamudināja jaunu meiteni apgūt šādu profesiju?
— Tobrīd man tas šķita stilīgi. Mācības gan nebija vieglas, jo vajadzēja apgūt daudz tehnisku lietu, piemēram, par skaņu, attēlu, kino organizāciju, arī fiziku. Man šis mācību priekšmets nekad nav padevies, bet kaut kā jau ar visu galā tiku. Remontēt iekārtas gan es nevarētu.
— Vai seansa laikā gadījās arī kādas ķibeles?
— Protams! Domāju, ka tādas
noteikti bijušas visiem kinomehāniķiem. Viss bija atkarīgs no kinolentes kvalitātes. Ja tā bija jau daudz rādīta un vēl kādam aparātam kāds zobratiņš nodilis… Ir gadījies, ka filma tinas par grīdu, skaņa vai attēls pazūd. Sākumā panika bija liela, bet ar laiku jau visu iemācās.
Mācības dara jaunāku
— Tomēr drīz vien kino, vismaz ārpus Rīgas, pamazām izzuda…
— Tajā laikā apprecējos, piedzima pirmā meita, bija citas rūpes. Pēc tam vairākus gadus nostrādāju tirdzniecībā. Man patīk darbs ar cilvēkiem. Savā dzīvē esmu satikusi un iepazinusi daudz labu cilvēku, kuri man kļuvuši par ļoti labiem draugiem.
— Kas jūsos atmodināja sapni par kino?
— Draudzene izlasīja sludinājumu, ka Aizkraukles pieaugušo izglītības centrā var pieteikties kursiem biznesa plānu izstrādei. Viņa man to ieteica, un abas kopā šos kursus arī apmeklējām. Izlasot noteikumus, secināju, ka tā ir salīdzinoši vienkārša iespēja iegūt finansējumu savam projektam. Man patīk mācīties. Arī manikīres darbu, ko pašlaik daru, apguvu šī paša iemesla dēļ. Pilnīgi svešās un sarežģītās jomās noteikti nemēģinātu ielauzīties, bet to, kas šķiet saistošs, gan garām nelaižu. Manuprāt, tādējādi cilvēks jūtas arī jaunāks.
Gribētu kino picēriju
— Tātad nolēmāt “atdzīvināt” kino Aizkrauklē?
— Tas kino manī tomēr ir “iesēdies”, arī sentimentālās atmiņas par filmām. Man bija iecere veidot kino picēriju, jo sabiedriskā ēdināšana ir vēl viena lieta, ko esmu apguvusi. Neklātienē mācījos restorānu servisu un komercdarbību. Saliku to visu kopā, un radās doma par šādu picēriju, bet, rēķinot izmaksas, sapratu, ka tik vienkārši nebūs. Izstrādājot projektu, atklāju, ka Latvijā ir tikai 16 vietu, kur rāda kino. Tomēr cilvēki šai lietai nav atmetuši ar roku. Parunājos ar uzņēmīgiem cilvēkiem Latgales pusē, bet arī viņi atzina, ka ar kino vien izdzīvot nevar. Vajag kaut ko darīt papildus. Interesanti, bet kino demonstrēšanas tehnika joprojām ir tāda pati kā agrāk, vien ar dažiem papildinājumiem. Arī filmas, kuras drīkst likumīgi rādīt, ir tādos pašos smagos ruļļos, ko savulaik pati pārcilāju. Turklāt jaunās filmas mūsu valstī iepērk divas vai trīs privātās firmas. Lai filmas iznomātu, jāmaksā ļoti daudz. Ir jau iespēja rādīt valsts filmas, par kurām maksa ir zemāka, bet tās ir agrāk uzņemtas, un arī interese par tām būs mazāka.
Biznesmeņi nesaprot
— Redzējāt jau savas ieceres vīziju?
— Es apstaigāju vietas, kur varētu veidot šādu picēriju, bet sapratu, ka tas ir ļoti dārgi. Tad šo ideju mēģināju papildināt ar citām izklaides iespējām, lai tas būtu rentabli. Apzinos, ka mana biznesa ideja bija traka, jo, kad to izklāstīju dažiem uzņēmējiem, viņi par to tikai pasmaidīja. Ja cilvēks pieradis tikai ražot, viņam kino šķiet kaut kas gaisīgs. Aizkrauklē telpas visur ir dārgas, tāpēc pagaidām esmu apstājusies. Vispirms vajadzīgs kaut kāds pamats, bet šo domu pilnībā neesmu atmetusi. Man ir arī cits mērķis, kas saistīts tikai ar ēdināšanu, bet tādu interesantāku. Pagaidām gan par to plašāk negribu stāstīt, jo vēl jau nekas daudz nav paveikts, bet esmu apņēmības pilna to izdarīt.
— Gribas kaut ko savu?
— Jā. Nevar teikt, ka pašreizējais manikīres darbs mani neapmierina. Man tas patīk un arī padodas, bet visu laiku iekšā rosās urdītājs, mudinot uz kaut ko plašāku. Arī kādā horoskopā izlasīju, ka man piemērots savs ceļš.
Vienmēr patikušas komēdijas
— Jūs tagad strādājat salonā “Kate” — iepretī bijušajam Aizkraukles kinoteātrim. Kādas ir izjūtas, uz to raugoties?
— Skatos uz to ar skumjām. Kaut tur vēl būtu kinozāle vai vismaz iekārtas! Tas jau būtu kaut kāds sākums.
— Kādas filmas pašai savulaik patika?
— Man vienmēr patikušas komēdijas, bet nekad nesaistīja indiešu filmas. Parasti tām bija divas sērijas, un tā ilgā dziedāšana un dejošana… Vispār jau daudz labu filmu bija agrāk, un tādas ir arī tagad.
— Vai tagad uz kino ejat bieži?
— Bieži ne, bet reizēm izdodas. Tam tomēr jāvelta vesela diena, lai aizbrauktu uz Rīgu. Ja esmu kinoteātrī, tad uz visu tomēr skatos citādi nekā pārējie — kā iekārtotas telpas, kāds ir aprīkojums, ekrāna lielums un citas specifiskas lietas.
Trīs traki mēneši
— Kā kļuvāt par manikīri?
— Strādāju kādā veikaliņā, un tā īpašnieks nolēma to pārdot, jo nebija vairs izdevīgi. Tad es domāju — esmu taču tik ilgi strādājusi un noteikti pelnījusi nedaudz atpūsties, izmantojot iespējas, ko dod Nodarbinātības dienests. Bez lielas domāšanas pieteicos manikīru kursos. Mācības notika Rīgā. Apguvām diezgan plašu programmu, un mūs “izdresēja” labā līmenī. Tie gan bija trīs traki mēneši, jo vienlaikus mācījos biznesa plāna kursos. Lai to visu pagūtu, cēlos piecos no rīta, ko neesmu radusi, katru dienu braucu uz Rīgu, tad brīvdienās bija otri kursi, bet naktīs rakstīju biznesa plānu. Grūti bija, bet interesanti, lai gan labprātāk būtu to visu apguvusi mierīgākā tempā.
— Jūsu profesionālās zināšanas tagad ir plašas — kino, sabiedriskā ēdināšana, biznesa plānošana, manikīrs…
— Man tas viss šķiet dzīvē noderīgs. Kad kādu laiku pasēžu mājās, mani burtiski velk pēc kaut kā jauna. Turklāt visu, ko esmu apguvusi, vērtēju augstu. Esmu sajūsmā par tehnikumu, kurā apguvu sabiedrisko ēdināšanu, jo tur mācīja ļoti reālas un praktiskas lietas. Tur nebija nekā lieka.
— Vai jums pašai patīk gatavot ēdienu?
— Ļoti čakla mājsaimniece gan neesmu, bet kaut ko interesantu gan patīk pagatavot. Kad kopā ar draudzenēm aizbraucam uz Rīgu un kaut kur aizejam pusdienās, interesanti pavērot, cik daudz ir atpūtas vietu un kas tajās ir īpašs.
— Vai manikīres kursu rezultātā pievērsāt lielāku uzmanību skaistumkopšanai?
— Noteikti uz sevi paskatījos savādāk. Tomēr esmu cilvēks, kurš ārējām lietām lielu uzmanību nepievērš. Man lielāka nozīme vienmēr bijusi tam, ko nevar saskatīt. Daudz lasu. Ne romānus, bet vairāk grāmatas pašatklāsmei. Izlasītais palīdz izprast cilvēkus un zināt, ko no viņiem var sagaidīt. Katrs cilvēks ir individualitāte, bet noteiktam tipam cauri tomēr vijas kopīgas iezīmes.
Jāatkārto divreiz
— Kā tikāt pie tik reta vārda?
— Par to esmu pateicīga mammai. Viņa bija vienkārša lauku meitene vārdā Ilga un uzvārdā Kalniņa. Gaidīdami mani, vecāki domāja, ka būs zēns, un viņiem patika vārds Ralfs. Tā kā piedzima meitene, meklējuši kaut ko līdzīgu. Pie vecāsmammas bēniņos atradu vecu kalendāru, un tur gadu pirms manas dzimšanas tāda vārda nebija, bet man tomēr ir.
— Kā sadzīvojat ar šo vārdu?
— Man tas ļoti, ļoti patīk. Pirmajā reizē daudzi to tomēr neuztver. Esmu jau pieradusi, ka man tas jāatkārto vismaz divreiz, lai cilvēki saprastu, ka saklausījuši pareizi. Arī skolas laikā manu vārdu nekā “nelocīja”.
— Kādai nodarbei pievēršaties vaļasbrīžos?
— Brīva laika ir maz, jo ceļam māju, un tās iekārtošana prasa daudz rūpju. Vasarā man ir dārzs. Patīk tas, kas tur izaug, kā tas garšo, puķu pušķis no sava dārza, ko bērniem iedot līdzi uz skolu. Pati arī konservēju. Lai gan tagad tas daudziem šķiet vecmodīgi, bet es to vēlos. Ja būtu brīvāka, noteikti vairāk lasītu. Trīs bērni arī prasa daudz laika. Man patīk arī ceļot. Ja ir iespēja, nelaižu garām nevienu izdevību kaut kur aizbraukt.
— Trīs bērni — tas ir daudz vai maz?
— Taisni tik, cik vajadzīgs. Apbrīnoju ļoti lielās ģimenes, jo tā ir milzīga uzdrīkstēšanās. Trīs ir labs variants. Šobrīd vecākajai meitai Anetei ir 16. Viņa ir centīga un labi saprotas ar bērniem, jo pašai vajadzēja auklēt mazākos. Tāpēc tagad viņa piesakās pieskatīt citu mazuļus. Paulam ir 12 gadu. Viņš ir aktīvs un veikls puika, trenējas hokejā, kur daļu enerģijas arī atstāj. Jaunākajai meitai Elīzai ir desmit gadu, un viņa mācās sākumskolā. Viņa pati vēlējās apmeklēt mūzikas skolu un apgūt klavierspēli. Nevienam bērnam neesmu neko piespiedusi darīt. Vairāk viņiem stāstu par iespējām, un izvēle ir pašu ziņā.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Elfa Sekace.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1967. gada 20. augusts, Jaunjelgava.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā. Apgūta kinomehāniķes, kā arī restorānu servisa un komercdarbības specialitāte.
NODARBOŠANĀS: manikīre.
ĢIMENE: vīrs Normunds, bērni: Anete, Pauls un Elīza.
VAĻASPRIEKS: lasīšana, ceļošana un fotografēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
