Jaunjelgavas kultūras nama izstāžu zālē atklāta Santas Siliņas pirmā gleznu izstāde “Neuzvaramā vasara”. Jaunā māksliniece atzīst, ka viņas darbos nav jāmeklē klasika, bet gan viņas būtība, drīzāk — tās maigā puse.
“Spēja rast balansu starp maigo un spēcīgo pusi sevī,” vēsta paskaidrojums pie kādas Santas Siliņas gleznas. Kā tas viņai izdevies, var aplūkot deviņās gleznās. Spilgtās un izjustās.
“Man vieglāk atklāties gleznās, nevis vārdos,” atzīst Santa, kad aicinu viņu uz sarunu.
Sava joga
— Vai jau sen zīmē?
— Kopš sešu gadu vecuma, kad mamma un bērnudārza audzinātājas atklāja, ka man šī joma varētu padoties. Mamma rosināja mācīties mākslas skolā, bet tolaik man zīmēšana bija tikai brīvā laika nodarbe, nevis sirdslieta. 2008. gadā pabeidzu Aizkraukles Mākslas skolas klasi Jaunjelgavā, un kopš tā laika zīmēšanu noliku malā. Pēc četriem gadiem atkal sāku gleznot. Nu jau pati savam priekam. Tagad gleznošana ir mana sirdslieta starp studijām un darbu, un dažkārt aizraujos pat līdz četriem rītā. Lai relaksētos, citi iet uz jogas nodarbībām vai masāžu, bet mana relaksācija ir gleznošana. Esmu viena ar savām izjūtām, domām. Gleznojot ieslīgstu savā pasaulē un jūtos tajā labi.
— Tagad savu sirdsdarbu nolēmi parādīt citiem.
— Pati pēc savas iniciatīvas droši vien šobrīd to nebūtu uzdrošinājusies darīt. Zinādama manu aizraušanos, Gunita Krievāne piedāvāja iekārtot izstādi. Dzīvē ievēroju principu: iespējas jāizmanto, jo nekad nevar zināt, vai dzīve otrreiz ko tādu piespēlēs. Šis ierosinājums šķita tieši laikā, tāpēc atsaucos. Protams, bija uztraukums, kā cilvēki uztvers manu sirdsdarbu, bet nu jau tas ir pāri. Izstādē apskatāmi deviņi darbi, kas tapuši trīs gadu laikā.
Atziņas gleznās
— Ko tavās gleznās vajadzētu saskatīt?
— Tās tapušas noteiktos dzīves brīžos, un katrā no gleznām ir nevis manas sajūtas, bet atziņa vai mācība, ko tajā laikā esmu ieguvusi, paņēmusi sev līdzi no šī dzīves posma. Atziņas esmu pierakstījusi pie katra darba. “Neuzvaramā vasara” ir par to, lai neņemam līdzi grūtos brīžus, bet saredzam skaisto mācību, ko dzīve tobrīd sniegusi. Protams, tas ir stāsts par mīlestību, par attiecībām. Par skaisto, ko atrodam paši sevī un saredzam apkārtējos.
— Kā ir ar mīlestību tavā dzīvē?
— Tieši tā kā manos darbos — ir gan ērkšķi, gan skaisti ziedi. No visa jāpaņem pa drusciņai. Esmu pārliecināta, ka tas īstais cilvēks manā dzīvē vēl tikai nāks. Varu teikt, ka manas gleznas radušās no pieredzes, arī mīlestības lauciņā. Par brīvu un nebrīvu mīlestību. Par iespējamu un neiespējamu. Par visu, kas pieredzēts, un tas viss devis mācību, kas ļauj spert drošākus soļus uz priekšu.
— Kura glezna tev pašai ir vistuvākā?
— Viena no pēdējām, ar rozi un melnādainu laumiņu. Tas ir stāsts par pašpārliecinātību, par cilvēka tieksmi uz izaugsmi. Par to, lai viņu nevērtē tikai pēc ārējā skaistuma, bet spēka, kas ir pašā. Par sievietes neatkarību un iespēju būt novērtētai.
Mana mīļākā krāsa ir sarkana, bet gleznās tās tikpat kā nav. Mani darbi laikam vairāk atklāj manas būtības maigo pusi.
Sevi nevar pārdot
— Vai gleznošana ir dārgs prieks?
— Nezinu, ar ko lai salīdzina, bet līdzekļus tam vajag. Ja jāizvēlas, pirkt kleitu vai audeklu gleznai, es izvēlēšos otro. Naudas nebūs, bet audekls būs!
— Vai esi savas gleznas pārdevusi?
— Tikai dažas to kopijas, kas drīzāk ir gleznas fotogrāfija uz auduma. Oriģināls ir daļiņa no manis, ko man būtu ļoti grūti atdot citam.
Kritiķi bez pretenzijām
— Kas ir tavi pirmie kritiķi?
— Ģimene. Mamma un tētis ir bezpretenziju kritiķi. Vecāku mīlestība gūst virsroku, viņiem patīk visi darbi un viss vienmēr ir labi. Māsas raugās kritiskāk, un esmu viņām pateikusi, lai vērtējumā ir godīgas. Māsas arī glezno, Glorija gan tam velta mazāk laika, savukārt jaunākajai labāk patīk izpausties mūzikā. Māsu godīgums un vecāku iedrošinājums kopā ir laba kombinācija, kas man palīdz sasniegt rezultātu.
— Vai arī tavi vecāki ir mākslinieciski?
— Mamma stāstīja: jau mūs vedot uz mākslas skolu, sapņojusi par to, ka varbūt kādreiz atklās mūsu izstādi. Tas ir viņas sapnis, kas nu piepildīts. Mamma spēlē teātri, bet tētis savulaik zīmēja un aizvien to dara ļoti skaisti. Droši vien šis talants man ir iedzimis no tēta. Viņam gan vairāk patīk skicēt. Viņš teica, ka nekad nav paticis krāsu jaukšanas process, jo krāsu izjūta šķita, ka nenostrādājot. (Smejas.)
Iemācīt brīvību
— Gleznošanu esi apguvusi mākslas skolā. Vai, tavuprāt, tajā iemāca spēju izlikt savu būtību uz audekla?
— Noteikti! Taču ar nosacījumu, ka tai jābūt cilvēka sirdslietai. Ja mākslas skolā mācās tikai vecāku ierosinājuma dēļ, bet pašam bērnam tas nepatīk, īpašus rezultātus nesasniegs, lai cik ļoti skolotājs censtos viņā ielikt vislabāko.
Man divas mīļas skolotājas ir Rasma Rinkeviča, kura mākslā mani virzīja jau no paša sākuma, iemācīja pamatus, krāsu jaukšanu un citas gudrības, kā arī skolotāja Inese Dembovska, kura mācīja zīda apgleznošanu. Pie viņas iemācījos to brīvību, kas nāk no sevis. Tas ir manā stilā, jo nešķiet aizraujoši skicēt vai gleznot statisku vāzīti.
— Izstādes atklāšanā bija daudzas tavas skolotājas. Vai biji paklausīga skolniece?
— Vidusskolā noteikti biju daudz rātnāka nekā šobrīd. Gāju, darīju un biju diezgan klusa. Lai gan skolotājām šķita, ka ar dvīņumāsu esam ļoti līdzīgas, nemēģinājām to izmantot vai mānīties. Pašām gan likās, ka esam atšķirīgas, arī balsis mums ir citādākas. Bija posms, kad mūs ģērba vienādi, bet skolotājas lika kaut kādas atšķirības ievērot, tad mums vienai bija viena, otrai — divas bizes.
Kad sāku mācīties Rīgā, sapratu, ka jāņem groži savās rokās un jātiecas pēc tā, ko vēlies. Tagad esmu kļuvusi drosmīgāka.
Dzīvot ar baudu
— Vai tava izvēlētā profesija ir saistīta ar mākslu?
— Pēc vidusskolas beigšanas studēju tūrismu, bet vēlāk mākslinieces būtība manī tomēr guva virsroku. Joma, kuru studēju tagad, ar mākslu ir vairāk saistīta, jo apgūšu arī zināšanas, kas nepieciešamas galeriju organizēšanai, izstāžu rīkošanai. Šī joma mani pavisam noteikti interesē. Ceru, ka pamazām nonākšu līdz tam, ko patiesībā vēlos un kas man vajadzīgs.
— Vai tev ir kāds sapnis?
— Ir, un diezgan liels! Taču esmu no cilvēkiem, kuri sapņus iepriekš negrib atklāt. Varu vien pateikt, ka tie lielā mērā saistīti ar mākslu. Zinu arī to, ka man gribētos darīt darbu, uz kuru eju ar prieku. Lai nežēlotos, bet gūtu baudu. Uzskatu, ka visam dzīvē — darbam, attiecībām — jābūt sirdslietai. Vai nu esi tajā ar visu savu būtību, vai atsakies un meklē to, kas ir tev. Lai dzīvi neizniekotu, bet dzīvotu! ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1994. gada 23. janvārī.
◆ Absolvējusi Jaunjelgavas vidusskolu.
◆ Studē kultūras vadību Ekonomikas un kultūras augstskolā.
◆ Ģimene: dvīņumāsa Glorija, četrus gadus jaunāka māsa Krista, mamma Albīna, tētis Sandro.
