Tikai trešo gadu 23. augusts ir noteikts kā atzīmējamā diena — Staļinisma un nacisma upuru atceres diena.
Vairumam latviešu tā raisa divējādas izjūtas. No vienas puses, tā ir 1939. gadā noslēgtā noziedzīgā Molotova — Ribentropa pakta gadadiena. Vienošanos noslēdza Staļina PSRS un Hitlera Vācija pašā Otrā pasaules kara priekšvakarā, sadalot Austrumeiropu komunistu un nacistu ietekmes zonās, tā nodrošinot arī Latvijas okupācijas iespējamību.
Savukārt citiem šī diena ir palikusi atmiņā ar “Baltijas ceļa” akciju, kas notika 1989. gada 23. augustā, kad apmēram divi miljoni cilvēku, sadevušies rokās, veidoja apmēram 600 kilometru garu “dzīvo ķēdi”, savienojot Baltijas valstu galvaspilsētas Tallinu, Rīgu un Viļņu. Šo akciju sarīkoja, lai pievērstu pasaules uzmanību vēsturiskajiem faktiem, kuru dēļ cietušas Baltijas valstis. “Baltijas ceļu” izveidoja tieši 50 gadu pēc Molotova — Ribentropa pakta parakstīšanas.
Atceros, ar kādu prieku toreiz uz “Baltijas ceļa” akciju devās Kokneses mežrūpniecības saimniecības ļaudis! Autobusā visi bija pacilātā noskaņojumā, bērniem tā bija kā ekskursija, bet vecākās paaudzes cilvēkiem, kuru dzīve aizritējusi Padomju Savienībā, tas bija cerību brauciens, ka reiz piedzīvosim brīvību. Aizkraukles rajona ļaudis todien veidoja ķēdes posmu Cēsu rajonā, kur bija vajadzīgi 30 tūkstošu cilvēku. Mūsu rajonam bija atvēlēta vieta starp Līgatni un Ieriķiem.
Ja gribētu reanimēt pagātni un atkārtoti izveidot “Baltijas ceļu”, daudzas vietas paliktu tukšas, jo daudzos kā ķirmis ir iemitinājusies vienaldzība, neticība, meli, divkosība…
Ar skaistiem koncertiem nule nosvinējām Rīgas 810 gadu jubileju. Svinēt, ne tikai atzīmēt, vajadzētu arī 23. augustu — lai tā cerību uguntiņa, kuru reiz spēja iekurt trīs Baltijas valstu tautas, nenodzistu. Lai tā atgādinātu, ka daudz kas ir mūsu pašu rokās.
