Pirms dažām dienām e—pastā saņēmu lūgumu uzdāvināt lietotas saņemto apsveikumu aploksnes. Laikam kolekcionē — nodomāju.
Pirms dažām dienām e—pastā saņēmu lūgumu uzdāvināt lietotas saņemto apsveikumu aploksnes. Laikam kolekcionē — nodomāju. Izrādījās, Rīgas Jaunā teātra jauniestudējumam “Soņja” dekorācijai vajadzīga kaudze aplokšņu. Ja šis lūgums būtu saņemts agrāk, “Staburags” viens pats teātrim būtu nodrošinājis pat vairākas kaudzes. Taču apsveikumus sākām saņemt jau kopš decembra vidus, un saglabājam tikai atklātnes. Ar tām noklāts viss redakcijas lielais galds. Tik daudz sveicēju mums vēl nekad nav bijis.
Patīkamākais, ka apsveikumu skaitā ir ne tikai tā sauktie atgriezeniskie sūtījumi, proti, saņemti no iestādēm un uzņēmumiem, kurus esam apsveikuši paši. Daudz ir oficiālu dažādu ministriju, valsts iestāžu pagodinājumu, partiju un sabiedrisko organizāciju līderu sveicienu, un tas arī saprotams — tuvojas taču Saeimas vēlēšanas… Cits par citu skaistāks un neparastāks ir dažādu firmu, reklāmas aģentūru, banku sveiciens — redzams, ka strādājuši mākslinieki, lai katru gadu izdomātu kaut ko jaunu. Īstenotas idejas, kuras gribas aizgūt un saglabāt.
Taču visdārgākie mums ir paši vienkāršākie, reizēm pat bērnu zīmētie apsveikumi, kuri sūtītājam it kā nav maksājuši neko, tikai markas vērtību. Jo tajos ir sirsnīgākie vārdi, konkrēta cilvēka rakstīti tikai mums, redakcijas darbiniekiem. Tātad visu gadu esam bijuši lasītājam labi sarunu partneri, gaidīti ciemiņi daudzās mājās ne tikai prieka reizēs, bet arī tad, kad ne ar vienu nemaz negribas runāt. Arvien pieaugošais abonentu skaits liecina, ka esam vajadzīgi.
Sākumā visus saņemtos apsveikumus gribējām publicēt laikrakstā, taču šo ideju noraidījām — teksta būtu tik daudz, ka vajadzētu aizņemt vietu, kura domāta aktuālākām ziņām un rakstiem. Tāpēc lai paliek saņemtie laba vēlējumi tikai mums pašiem. Tos visus esam izlasījuši un novērtējuši. Sirsnīgs paldies visiem, kuri šajos skaistākajos gada svētkos mūs neaizmirsa! Paldies arī tiem, kuri atsūtīja sveicienu tikai pārprasta pienākuma pēc. Varbūt kādreiz tas pārvērtīsies sūtījumā no sirds. Neapvainojieties, ja kādam vēlējumu esam aizmirsuši nosūtīt. Tas bijis bez nodoma.
Suņa gadā novēlu jums un mums mazāk brīdinoši rūkt un bēdīgi smilkstēt, toties ļoti bieži priekā lēkāt un uzticīgi mīlēt! Kā to prot vienīgi viņš — suns.
