Zemnieku saimniecības “Kalna Mežvēveri” īpašniece Zigrīda Siņica jau gadu saimnieko atjaunotajā kūtī Aiviekstes pagasta Īvānos, kur ieguldīti gan pašu, gan Eiropas Savienības atbalsta līdzekļi.
Zemnieku saimniecības “Kalna Mežvēveri” īpašniece Zigrīda Siņica jau gadu saimnieko atjaunotajā kūtī Aiviekstes pagasta Īvānos, kur ieguldīti gan pašu, gan Eiropas Savienības atbalsta līdzekļi.
Vecajā kūtī par šauru
Siņicu ģimene ir viena no pirmajām Aiviekstē, kura sāka veidot pati savu saimniecību, un 17 gadu laikā, kopš viņi saimnieko “Kalna Mežvēveros”, kļuvuši par vieniem no lielākajiem govju ganāmpulku īpašniekiem pagastā. “Gados, kad Latvijā viss juka un bruka, mainījās iekārta un saimniekošanas principi, mēs nolēmām strādāt paši sev,” atceras Zigrīda Siņica.
Pamazām veidoja brūno un melnraibo govju ganāmpulku, iegādājās slaukšanas aparātus, ierīkoja jaunu pienavadu, nopirka dzesētāju, taču lopu barošana, dzirdināšana un kūts tīrīšana joprojām bija smags roku darbs. Pirms pāris gadiem “Kalna Mežvēveru” saimniekiem bija jāizvēlas — ierobežot ganāmpulku, jo vecajā kūtī kļuva par šauru, vai meklēt iespēju paplašināties un attīstīties. “Gribējām būvēt jaunu kūti, pat ēkas projekts jau bija gatavs, taču šo ieceri īstenot neizdevās. Tikai zaudējām projekta izstrādei iztērēto naudu. Vēlāk radās iespēja iegādāties fermu Īvānos, un mēs to arī izmantojām,” piebilst Siņicas kundze.
Līdz sabrukumam
Taču pagāja gandrīz gads, līdz lopus varēja pārvest uz jauno kūti. Toreiz, kad par tās īpašnieci kļuva Siņicu ģimene, tā bija izdemolēta ēka ar betonētiem pamatiem un sienām. “Kādreiz te bija ļoti laba govju ferma, taču “prihvatizācijas” rezultātā ēka tika “nolaista līdz kliņķim”. Iepriekšējais tās īpašnieks, ko varēja, pārdeva, bet to, kas palika, neapsaimniekoja. Tikai vienā korpusā bija ierīkota zāģētava, kā jau daudzviet laukos. Protams, ieguvums bija tas, ka fermā vismaz bija kārtīgi pamati un laba grīda. Pārējo paveica celtnieki,” teic saimniece.
Fermai uzklāts jauns jumts, iekārtota lopu novietne, ierīkots mēslu transportieris, izbūvēta jauna piena pirmapstrādes telpa. Daļa iekārtu pārvestas no vecās fermas, bet daļa iegādātas no jauna. Divu dienu laikā jaunajā piena dzesētājā uzkrāj 1,6 tonnas piena, pēc kura katru otro dienu ierodas mašīna no Madonas rajona uzņēmuma “Lazdonas piens”. Ar šo piena pārstrādātāju aiviekstieši sadarbojas jau vairākus gadus un ir ļoti apmierināti. Naudu par pienu saņem divas reizes mēnesī, un tās izmaksa nav kavējusies. Zemnieki atzīst, ka šāda stabilitāte ir ļoti svarīga, tā rada drošības sajūtu, plānojot saimniecības ienākumus un izdevumus.
Barības nepietrūka
Vasarā gan samaksa par pienu nedaudz samazinājusies, un piena pircēji to skaidrojuši ar zemāku piena kvalitāti, ko izraisījis ilgstošais karstums. Taču Siņicas kundze apgalvo, ka ar labām iekārtām varēja nodrošināt nemainīgu piena kvalitāti arī šajā laikā. Grūtāk varbūt klājās tiem, kuri pienu slauc ar rokām un dzesē akā vai aukstā ūdenī. Arī barības sausuma dēļ “Kalna Mežvēveru” lopiem nepietrūka.
Siņicas kundze saka: “Mūsu saimniecības pļavas ir zemā vietā, kur mitrums saglabājās ilgāk un zāle auga labāk. Paspējām savākt gan sienu, gan skābbarību. Lopbarības sagatavošanai izmantojam sētos zālājus un zāli ar savu tehniku tinam plēvē. Tagad pļaujam atālu. Gotiņām jāsagatavo vismaz tūkstoš ruļļu skābbarības. Lai arī mums ir pašiem savs kombains un visa nepieciešamā zemes apstrādes tehnika, labību lopbarībai neaudzējam. Izdevīgāk ir nopirkt spēkbarību.”
Kā lūdzējs
“Lai visu varētu paveikt, kā lūdzēji ar izstieptu roku gājām uz bankām prasīt kredītu. Viena banka mums atteica, taču Hipotēku bankā uzticējās un aizdevumu izsniedza. Par šo naudu arī veicām remontu un celtniecības darbus, bet vēlāk daļu naudas atguvām, jo mums piešķīra Eiropas Savienības atbalstu standartu sasniegšanai piensaimniecībā. Šī nauda, kā arī ikgadējie hektārmaksājumi zemniekiem ir liels atspaids. Protams, nedrīkst arī kļūt atkarīgi no šīs naudas, taču tā vismaz ir iespēja visu sakārtot un attīstīt saimniecību. Par saņemto atbalsta naudu nopirkām arī traktoru. Tagad strādāt kļuvis vieglāk. Darbs fermā vairs nav tik liels slogs kā pirms 15 gadiem, nu tas sagādā prieku,” atzīst aiviekstiete.
Vienmēr Siņicas kundzei saimniecībā palīdz dēli Valdis un Aivars, vedekla Santa un meita Sarmīte. “Nu jau palīgā nāk arī mazdēls. Viņam ir 13 gadu, un puisim droši var uzticēt nopietnus darbus. Mazdēls brauc ar traktoru. Šovasar pat palīdzēja mums presēt sienu. Savukārt Santa mums ir galvenā dokumentu kārtotāja. Viņa ir grāmatvede un tiek galā gan ar rēķiniem, gan raksta projektus Eiropas Savienības atbalsta saņemšanai,” stāsta “Kalna Mežvēveru” saimniece. Viņa uzskata, ka saimniecībā paveikts pietiekami daudz, lai jaunie to uzskatītu par labu pamatu nākotnei, par iespēju turpināt strādāt un pelnīt, dzīvojot laukos.
Šobrīd “Kalna Mežvēveros” ir 170 liellopu, no kuriem 60 ir slaucamās govis. Galvenais saimniecības ienākums ir no pārdotā piena, taču blakusnozare ir arī gaļas lopkopība.
