Vakar pirmo darba dienu aizvadīja jaunievēlētais Valsts prezidents Andris Bērziņš. Savā runā Saeimas svinīgajā sēdē viņš nosauca konkrētas prioritātes — izglītība, ģimene, ekonomikas augšupeja, sabiedrības apvienošana. Tās īstenojot, tiktu panākta iedzīvotāju ticība valstij un pašiem sev. Pagaidām gan pretējā puse, proti, tauta, šādiem solījumiem netic, un, aptaujājot aptuveni tūkstoš iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem, vairāk kā puse šaubās par prezidenta neatkarību no politisko partiju un oligarhu ietekmes. Četri gadi būs doti, lai neticīgajiem pierādītu pretējo, un tam prezidents noskaņots kareivīgi: “…es pierādīšu, ka ar manā rīcībā esošajiem varas instrumentiem valsts labā var izdarīt daudz”.
Saeimas deputāts skrīverietis Aivars Dronka, kurš pārstāv Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS), partiju, kas izvirzīja Bērziņa kungu prezidenta amatam, teic: viņš pirms tam, strādājot bankā, Latvijas investīciju attīstības aģentūrā un citviet, vienmēr pierādījis sevi kā vīru ar mugurkaulu, noteikta ceļa gājēju, kurš no sava viedokļa neatkāpjas, un tāpēc iespējamas pat domstarpības starp prezidentu un ZZS.
Bērziņa pirmie darbi, lai iemantotu strauju tautas atzinību, ir skaļi — atteicies no inaugurācijas balles, pirmo algu atdevis Nītaures vidusskolai, otro — Siguldas ģimnāzijai, komentējot: “Izmantošu to, kā es uzskatīšu vislabāk.” Vēl pirms zvēresta nodošanas viņš paudis arī savu attieksmi pret Eiropas Savienības diktātu, sakot, ka, parakstot rīkojumus, maz esam domājuši par sevi, kā arī mudinājis iedzīvotājus piedalīties referendumā par Saeimas atlaišanu. Vai ar to pagaidām pietiks?
Jebkurā kolektīvā jaunienācējus pieņem ar aizdomām un skepsi. Arī tagad bļāvējiem un noniecinātājiem pamests labs kumoss saplosīšanai. Pirms to darīt, derētu gan nogaidīt un pavērot, kas un kā notiks.
