Mani satrauca vēstulē “Māca tikai bagātos” 20. decembra “Staburagā” izteiktās domas.
Mani satrauca vēstulē “Māca tikai bagātos” 20. decembra “Staburagā” izteiktās domas. Gaidīju, kad kāds turpinās diskusiju, kurai bija jānotiek pirms I. Gaiša vārda piešķiršanas Kokneses vidusskolai.
E. Grigāne gaidīja, lai kāds izteiktu sašutumu par publikāciju, bet es, aprunājoties ar daudziem koknesiešiem, jutu piekrišanu domai, ka, tikai esot labam cilvēkam, nevar pretendēt uz vārda piešķiršanu skolai vai ielai.
Aizbraucu uz rajona skolu valdi, lai noskaidrotu, pēc kādiem kritērijiem skolai dod kāda cilvēka vārdu. Tur man paskaidroja, ka nav tādu noteikumu un par Kokneses vidusskolu lēmumu pieņēmuši absolventi. Nezinu, kad un cik, bet pēc tam deviņi pagasta deputāti nobalsoja “par”, neprasot, vai vēlētāji to grib.
Tā jau var nosaukt vienalga kāda cilvēka vārdā, piemēram, Arvīda Pelšes.
E. Grigāne raksta, ka bijis prieks un gandarījums par tik izcilu direktoru. Jā, bija viņam vārds, labas runas dāvanas, prestižs un pat šarms, bet uz kā rēķina skolai?
Atceros, padomju laikā bija rīkojums “no augšas”, lai katrā kolhozā būtu viena slavena slaucēja, kurai pasniegt medaļas un sūtīt uz Maskavu. Kolhoza “Koknese” priekšsēdētājs Ādams Gavrovskis atceras, kā Tamāru Grinbergu “pacēla” un viņas govju grupa saņēma vai pusi kolhoza lopbarības. Nokļuva līdz Maskavai abi ar Gavrovski. Varbūt tāpat uz vājāko rēķina cēla arī skolas prestižu.
Jau pirms diskusijas par Gaiša vārdu Kokneses vidusskolai biju nolēmusi uzrakstīt vēstuli ar virsrakstu “Divi mazi nosaluši cilvēkbērni”.
Tas bija, ja nemaldos, 1976. vai 1977. gadā, kad mani no Lielvārdes, kur toreiz dzīvoju, sauca palīgā — māsas dvīnīšus neuzņēma Kokneses vidusskolas 1. klasē, bet aizsūtīja uz Biržu internātskolu. No turienes viens bēdzis un, pusceļu līdz Koknesei nogājis, gandrīz nosalis.
Kāpēc neuzņēma? Viņiem bija tēvs un māte, bet skola negribēja, jo viņi varbūt nevarēs priekšzīmīgi mācīties un līdz ar to graus skolas prestižu. Ar manu palīdzību viņus tomēr pieņēma 1. klasē, un bērni beidza astoņas klases.
Tajā laikā skola izcēlās ar sportu. Sportot dzina ar varu visus, kuri varēja un kuri — nē. Viens no dvīņiem salauza gūžā ieskrūvēto naglu. Viņš palika klibs uz mūžu. Šādas atmiņas man nāk prātā.
Skola kļuva slavena republikas mērogā ar Skaidrīti Baikovu un Māri Bružiku. Fizisko rūdījumu treneri deva, bet vai arī garīgo dvēselei kā Irbem, Fadejevam? Māris Bružiks pagājušajā gadā pat neatbrauca uz halles atklāšanu savā skolā.
Kad strādāju Ikšķilē, grāmatvedībā ienāca Ilmārs Gaišs un lūdza ekskavatoru pamatu rakšanai savai mājai. Kur skolas direktors tajā laikā varēja ņemt naudu mājas būvei? Tajā laikā par apbalvojumiem un disertācijām naudu nemaksāja.
Dzirdot par I. Gaiša vārda piešķiršanu Kokneses vidusskolai, domāju, ka nepareiza ir pati vērtību skala. Tas ir tas pats, kas piešķirt barikāžu medaļu bijušajai Preiļu rajona partijas komitejas darbiniecei.
Daudzās Latvijas skolās skolotāji 50 gadu cieta, viņus pat atbrīvoja no darba. Piemēram, Lielvārdē Gicevica kungu par to, ka tajos laikos skolēniem mācīja “nepareizu” vēsturi.
Bērniem nevajag melot, jo patiesība tāpat nāks gaismā. Skolu valdē man teica, lai neturpinot diskusiju. Paiešot laiks, un šis vārds apaugšot ar sūnām vai arī ar zelta maliņu.
Es arī biju samierinājusies, bet E. Grigāne savas it kā pašas pareizākās domas izteica visu vārdā, tāpēc neizturēju un uzrakstīju.
Marija Slaviete Kokneses pagasta “Bērziņos”
