Arvien vairāk jūtama pavasara tuvošanās. Aktīvākas kļuvušas arī zivis, un makšķernieki steidz vilkt labus lomus. Arī daudzesieši Leons Upītis un Vladislavs Matulis, kad vien iespējams, brauc uz Dienvidsusēju un velk labus raudu lomus.
Abus makšķerniekus “Staburags” satika Zalves pagastā, netālu no Sproģu skolas, uz Dienvidsusējas ledus, kas ir iecienīta zemledus makšķernieku copes vieta.
— No rītiem parasti ķeras labi, bet pēcpusdienā cope pierimst, un zivis vairs nav tik aktīvas, — saka Matuļa kungs. — No rīta noķēru daudz plaukstas lieluma raudiņu. Uz āķa liku mīklu un vilku vienu pēc otras. Taču citus pavasarus ķērās labāk. Problēma tā, ka šo upes posmu no abiem galiem ierobežo spēkstacijas, un zivju migrācija nenotiek.
— Dūņupīti, kas Dienvidsusēju savieno ar Saukas ezeru un līdz šim labi papildināja zivju krājumus, pamatīgi aizdambējuši bebri, un zivis tālāk netiek, — piebilst Upīša kungs. — Upes posms starp spēkstacijām nav tik liels, lai tajā dabiski atražotos pietiekami daudz zivju.
Pašu ķertās zivis ir labs atspaids ģimenei. Veikalā tās ir dārgas. Pašiem ķert lētāk, ja tik lomi būtu lielāki. Ja noķer 20 raudiņu, brokastīm to pietiek vairākām dienām.
Upīša kungs teic, ka no raudiņām var pagatavot lieliskas kotletes, savukārt mazās vīķītes pēc garšas neatšķiras no reņģēm. Var pagatavot arī zivju konservus. Nelielās zivis notīra, izņem iekšas un kārto ātrivārāmajā katlā. Starp kārtām liek sīpolu ripas, rīvētus burkānus, piparus, sāli, pārlej nedaudz ūdens, pievieno eļļu, galda etiķi un tomātu mērci. Tad sautē, līdz zivis gatavas, un pilda tīrās izkarsētās stikla burkās. Ja pasautē ilgāk, sīkās asakas kļūst mīkstas un ēdot netraucē.
