Šodien ļoti gribēju rakstīt par labo. Pasērfoju visos populārākajos interneta portālos, pāršķirstīju lielākos laikrakstus un… no labajām ziņām “savēlu” vien mazu sakasnīti. Nu nav to labo ziņu, nav!
It kā varētu rakstīt par skaistumu Rīgā, par gaismas festivālu “Staro Rīga”, kuru jau pirmajās dienās apmeklējuši vairāk kā 100 tūkstošu cilvēku. Smaidīgi, priecīgi, sajūsmināti. Tikai kas mums no tā? Kas no tā cilvēkam, kuram braucienam uz Rīgu nav naudas vai kurš vakara melnumā neapgaismotā ieliņā neveiksmīgi iekāpis bedrē un izmežģījis kāju? Arī mēs Aizkrauklē gribētu skaisti izgaismotas ēkas, kokus, skvērus, jo dzīvojam taču gaismas ražotājas Pļaviņu HES tuvumā! Bet nav mūsu novadam ne tādas naudas kā Rīgai, ne ekonomisko iespēju. Vēl mazāk tādu ir nomaļajiem pagastiem, no kuriem vairums iedzīvotāju devušies meklēt laimi citās valstīs. Tāpēc kā neizdevies joks izskan diskusija par telpisko perspektīvu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, deklarējot, ka jau pēc 25 gadiem Latvijā visiem būs līdzvērtīgi dzīves un darba apstākļi neatkarīgi no dzīvesvietas. Ļoti gribētos to pieredzēt…
Vēl vakarrīt veselības ministre, acīm zibot, LNT raidījumā “900 sekundes” kā skaldīt noskaldīja, ka Latvijā nekādas cūku gripas nav un nebūs, ka panikai nav pamata un pie visa vainīgi masu mediji, kas par to raksta. Bet jau tās pašas dienas vakarā uzzinām, ka “cūku gripas” epidēmija sākusies piecās Latvijas pilsētās. Ko labu par to lai uzraksta? Lasām tālāk. Par valsts budžetu, kurš jau it kā gatavs un Saeimai vien jāpielabo, atkal nekādas skaidrības. Naudas aizdevēji sakot — vēl 60 miljonu “jānogriež”. Tā kā nogriezt vairs nav ko, būs jāpalielina nodokļi. Vai tā ir laba ziņa valsts svētku priekšvakarā? Visam punktu pieliek vēsts, ka Saeimas deputātu grupa ierosinājusi valsts augstāko apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeni — piešķirt hokeja izlases trenerim Oļegam Znarokam. Cilvēkam, kurš naudas dēļ atteicies no uzdāvinātās Latvijas pilsonības, kurš principā nerunā latviski un publiski lamājas tādiem vārdiem, ka ausis svilst. Arī šī ziņa labas domas nerosina.
Iepriekšējā “Staburaga” numurā ievietojām nelielu, bet cerīgu Aizkraukles pagasta sākumskolas direktores rakstiņu par to, kā skolas bērni piedalījās jaukā akcijā “Turies, Latvija!”. Taču mūsu interneta portālā tik un tā uzradās cilvēki, kuri arī to “apmētāja ar dubļiem”. Tādās reizēs patiesi neticas, ka labajam un gaišajam vēl ir nākotne, ka spēsim izturēt un nesalūzt sliktā pārspēka priekšā. Tomēr jāmēģina, arī tad, kad tevi sit un gāna, kad labo un balto iesloga melnajā tumsas karcerī. Dziļā un drēgnā. Tur šobrīd ir Latvija. Bet ilgi tā nebūs, ja mēs visi tai palīdzēsim. Varbūt saņemšu par to tikai nievas, bet mums visiem šodien novēlu cerību. Atrast labo pat tur, kur tā nav.
