Aizvadītā bija ļoti saspringta nedēļa. Pirmdien sākām novērot Daugavu, strādāju arī šīs apkures sezonas pēdējās maiņas kā kurinātājs Pļaviņu pirmsskolas izglītības iestādē “Jumītis”. Ledus iešanas laikā novērotājs esmu jau vairākus gadu desmitus. Plūdi Pļaviņās bijuši vienmēr.
Kādreiz, vēl pirms Pļaviņu hidroelektrostacijas būves, dzīvoju Daugavas malā. Toreiz pali mums, bērniem, bija interesantāki — peldēja šķūņi, māju daļas, siena kaudzes. Šopavasar biju viens no trijiem novērotājiem, strādāju tieši tajā naktī, kad sākās plūdi Gostiņos un Pļaviņās. Naktī no ceturtdienas uz piektdienu, pulk-sten 4, upe sāka pārplūst pie mūzikas skolas. Ledus spiedās virsū dambim, un man radās bažas, ka to var pārraut. Tomēr izturēja. Man šķiet, ka, salīdzinot ar pēdējiem gadiem, viskritiskākā situācija ir tieši šogad.
Preventīvie pasākumi, ko veic ik gadu, man šķiet nenopietni. Ko var panākt, kaisot kūdru? Labāk to izkaisīt uz lauka, būtu lielāks labums. Protams, tumša krāsa pievelk saules starus, bet, ņemot vērā ledus biezumu un platību, tas ir piliens jūrā. Gudri vīri rēķinājuši, ka plūdu novēršanai Daugavas taisnošana neko nedošot. Man gan šķiet loģiski: ja iztaisno līkumu, ledus taču ies taisni, nevis atdursies krastā, radot sastrēgumu. Vēl iesaka būvēt hidroelektrostacijas. Par to lietderību plūdu novēršanai spriest grūti, tomēr kaut kas Latvijā jādara, nevar tikai zaļi dzīvot.
Vēl viens tikpat svarīgs pagājušās nedēļas notikums — pašvaldību vēlēšanu kandidātu sarakstu iesniegšana. Vakar bija pēdējā diena, kad politiskie spēki varēja pieteikties 1. jūnijā gaidāma-
jām pašvaldību vēlēšanām. Tā partiju būšana man nepatīk, gribētu, lai vismaz pašvaldību vēlēšanās būtu iespēja balsot nevis par sarakstu, bet personālijām. Jebkurā partijā ir labi cilvēki, bet toni nosaka nekaunīgākie. Tagad ir tā — sarakstā ir godprātīgi cilvēki, bet ir viens vai vairāki, kuri tādi nav, tādēļ negribas balsot. Turklāt par daudziem kandidātiem nav nekādu ziņu — kā reiz teica: “Ko viņš darīja kara laikā, par to vēsture klusē”. Kādreiz bija partijas, kurām ticēju, uzskatīju, ka tajās darbojas godīgi cilvēki, bet šobrīd tādas partijas, par kuru gribētu balsot, nav.
Aizvadītajā nedēļā ievēroju “Vienotības” sagatavoto priekšvēlēšanu antireklāmu Ušakovam un Amerikam — “Vienotība” laidusi klajā divus video, kauninot “Saskaņas centru”, Rīgas mēru Nilu Ušakovu un vicemēru Andri Ameriku. Manuprāt, tā ir antireklāma pašiem tās radītājiem. Tad jau var jautāt — kāpēc “Vienotības” pārstāvji, zinot pārkāpumus un esot pie varas, nesodīja vainīgos? Kāpēc nesola kaut ko labu, kāpēc vajadzīga tāda “apriešanas” reklāma? Man liekas, ka godīguma gan politikā, gan medijos ir palicis maz. Šķiet, ka visi mēģina sanaidot krievus ar latviešiem, latgaliešiem iedvest kaut kādu autonomas valsts ideju. Jau skolā mācīja par impērijas politiku, kuras būtību izteica divos vārdos — skaldi un valdi! Tieši tas tagad notiek.
Pašreizējā situācija ar “Liepājas metalurgu”, kad valstij prasa ieguldīt milzīgus līdzekļus, lai uzņēmums varētu funkcionēt, manuprāt, varētu izvērsties par kaut ko līdzīgu kā jau piedzīvotais “Parex” bankas stāsts. Kāpēc nodokļu maksātājiem, kuri pelna niecīgu algu, būtu jāmaksā miljonāram, kurš uzņēmumu nolaidis līdz kliņķim? Ko tad gadiem darīja kontrolējošās institūcijas? Un šis nav vienīgais gadījums, kad balsta “biezos”, esmu pret tādu atbalstu. Lai to lielo naudu, ko no šī uzņēmuma ir ieguvuši, tagad tajā iegulda. Cilvēku prātus uzkarsē, iežēlinot par darba vietu saglabāšanu, bet ne jau tāpēc miljonāri tagad jāglābj. Valstij būtu jāpanāk, lai akcionāri uzņēmumā iegulda savus līdzekļus un nevis kādu konkrētu summu, bet tik, cik nepieciešams, lai uzņēmums varētu darboties. Vai tiešām no “Parex” nekādas mācības nav?
Saeimas deputāti pagājušajā nedēļā pieņēma grozījumus Autortiesību likumā. Tie nelielu biroju darbiniekiem un autobusu šoferiem varētu ļaut nemaksāt par autoru darbu atskaņošanu. Tomēr strīdīgos gadījumos tiesām būs jāizšķir, vai darbinieku skaits birojā patiesi vērtējams kā neliels. Bet kurš noteiks — kas ir mazs un kas ir liels? Un Latvijā ir likumi, ko pagriež, kā grib. Protams, iekasēt autoratlīdzību vajag, taču iekasētājiem jābūt mēra izjūtai. Bet mazajos birojos — nu, kādu labumu tad tie biroja darbinieki gūst? Protams, maksa ir jāprasa kafejnīcām, saloniem, veikaliem, kur mūzika tiešām kādam liek ilgāk pakavēties un sekmē konkrēta uzņēmuma klientu pieaugumu.
Visnotaļ atbalstāma ir ideja par iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadalīšanu, daļu no summas atvēlot veselībai. Uzskatu, ka veselības nodoklis ir iespēja pamazām sākt sakārtot veselības nozari. Šajā nozarē tik daudz līdzekļu ieslīdējuši privātās kabatās, ka dažs laikam pat pats sevi pārliecinājis, ka viņš jau nezog, viņam pienākas! Ikviens cilvēks, lai cik nabags, par labu pakalpojumu veselības jomā ir ar mieru maksāt.
Notikums pasaules mērogā, ko es nekā nespēju aptvert, ir traģiskais Bostonas maratons, kur sprādzienā gāja bojā trīs cilvēki, bet gandrīz 200 tika ievainoti. Tādu necilvēcību nevaru saprast. Cīnies ar to, kurš tev nepatīk, nenogalini nevainīgus cilvēkus, tā nav cīņas metode. Arī Ziemeļkorejas gadījums, kur tās līderis ar savām ambīcijām ir nostājies pret visu pasauli, parāda cilvēka aprobežotību. Tās ir lietas, ko grūti saprast.
Sestdien kopā ar sievu devāmies uz mežu, kas ir pilsētas teritorijā, līdzās kapiem, un vācām atkritumus. Garāmgājēji tur regulāri piemēslo, bet mēs regulāri tīrām. Svētdienu veltīju atpūtai — šajā dienā taču grēks strādāt.
