Statistika ir skarba — Latvijā jau kopš 2009. gada pakāpeniski samazinās dzimstība, bet zīdaiņu un mātes mirstība ir lielāka nekā vidēji citās Eiropas valstīs. Šie skaitļi ir bezpersoniski līdz brīdim, kad nelaime piemeklē pašu ģimeni. Kā uzlabot šo situāciju, runāts jau daudz, bet ar darbiem līdz šim nav īpaši veicies. Lielāku vērību šai problēmai jau iepriekš pievērsusi veselības ministre Ingrīda Circene. Viņa uzvērusi, ka augstais mirstības rādītājs ir viens no tiem, kas raksturo mātes un bērna vispārējo veselību kopumā. Tas ir arī kā mūsu valsts veselības aprūpes spogulis. Tāpēc šobrīd Veselības ministrija izstrādājusi mātes un bērna veselības uzlabošanas plānu, kas varētu mēģināt mainīt situāciju.
Pārlasot tā galvenās prioritātes, var just, ka panākts vismaz pussolītis pretī topošajiem un esošajiem vecākiem, lai ģimenēs sagaidītu veselīgus bērniņus. Piemēram, paredzēts apmācīt ģimenes ārstu komandu, kura izglītos un uzraudzīs jaunos vecākus pirms un pēc dzemdībām, valsts grūtniecēm nodrošinās arī gripas vakcīnu, kā arī iecerēti arī citi pasākumi. Labs ir jauninājums, ka grūtniecēm būs iespējams saņemt valsts apmaksātus veselības pakalpojumus arī tad, ja viņas reģistrēsies ginekoloģijas privātpraksēs. Tas dod iespēju sievietei izvēlēties ārstu, ar kuru viņai veidojas labāks kontakts, nemaksājot par to vairāk.
Viena no lielākajām problēmām Latvijā diemžēl ir neauglība, un šajā jomā Latvijas ģimenes līdz šim bijušas pabērna lomā. Jau ilgāku laiku Igaunijā šādiem pāriem valsts apmaksāja ārpusķermeņa apaugļošanas procedūras. Nu arī Latvijas ierēdņi beidzot pamodušies un gatavi atvēlēt naudu šim mērķim. Tagadējais plāns paredz, ka neauglības ārstēšanas pasākumus iekļaus valsts apmaksātajos pakalpojumos.
Daudziem uzlabojumiem jau nav nepieciešami lieli līdzekļi, jo ļoti būtiska ir cilvēku izglītošana — kur un kā meklēt informāciju vai palīdzību. Mani, piemēram, pārsteidza televīzijā dzirdētais, ka apmēram tikai 40 procentu sieviešu, kuras saņēmušas uzaicinājumu veikt valsts apmaksātu ginekoloģisko izmeklēšanu, izmantojušas šo iespēju. Kāda sieviete, iespējams, teiks, ka viņai nav naudas, lai aizbrauktu pie ārsta. Tomēr arī apmaksāta vizīte ir gandrīz jau pusceļš. Diemžēl nedarīt neko dažkārt ir vieglāk, bet reizēm lētāk gan nē.
