Katrai dzīves dienai piemīt sava neatkārtojama burvība. To jāmāk saskatīt un paturēt. Reizēm šķiet, ka visam pāri klājas tumšs lietus mākonis, bet bez asarām jau nepiedzimtu prieks.
Katrai dzīves dienai piemīt sava neatkārtojama burvība. To jāmāk saskatīt un paturēt. Reizēm šķiet, ka visam pāri klājas tumšs lietus mākonis, bet bez asarām jau nepiedzimtu prieks. No mazām ikdienišķām laimītēm, no brīnišķīgām sajūtām es krāju mirkļus — mazus saules atspulgus dvēseles krēslas stundai.
Veidojot pagasta avīzīti “Spiets”, sastopos un labāk iepazīstu savas pagasta cilvēkus. Atceros kādu saulainu septembra svētdienu. Ar velosipēdu dodos uz attālu lauku sētu pie mēneša dižākās jubilāres Liesmas Martinsones. Aicinot uz sarunu, viņa teic, ka neesot jau nekā īpaša ko stāstīt, bet, atritinot gadu kamolu, atklāju, kāds gara spēks un sirdsgudrība piemīt šai sievietei, skaistu segu un dvieļu audējai, maizes cepējai. Kad atvadoties dzirdu vārdus: “Paldies, meit, ka uzklausīji”, zinu — bija vērts mērot šo ceļu. Lai “Anniņu” saimniecei stipra veselība un lai sargā līdzcilvēku labestība!
Ik tikšanās ar garīgi bagātiem cilvēkiem iedvesmo un uzmundrina. Šovasar tēlnieka Voldemāra Jākobsona muzejā “Galdiņos” bija Latvijā pazīstamā tēlnieka Viļņa Titāna darbu izstāde. Pēc iepazīšanās ar Vizbulīti un Vilni Titāniem pārliecinājos — nav nekā nepaveicama un neiespējama, ir tikai vajadzīgs sirdsaicinājums un pacietīgs darbs.
Pārdomās kā grāmatu pāršķirstu šīgada lappuses, un ir kāda, kurai piemīt īpašs mirdzums. Bet sākums šim notikumam rodams agrā bērnībā, kad kopā ar vecmāmuļu stāvējām Daugavas krastā pie Kokneses luterāņu baznīcas. Es neatminos vecmāmiņas stāstīto, bet manī joprojām ir dzīva šī sajūta — baltā ziemas diena un kāds silts rokas pieskāriens. Zināju, reiz es te atgriezīšos un pārkāpšu dievnama slieksnim. Pēc apmēram trīsdesmit gadiem tas ir noticis. Esmu ceļā uz Dievu. Šoruden mēs, neliela jaunu cilvēku grupa, astoņus sestdienas vakarus kopā ar mācītāju Valdi Baltruku runājām par ticības spēku un lūgšanu. Vienā novembra svētdienā baznīcā, kurā reiz kristīta un iesvētīta mana vecmāmiņa, arī es no mācītāja rokām saņēmu kristību un iesvētību apliecību.
Pirmajā Adventē mana un vēl triju bērniņu kristībās dievnamā iespīdēja spoža saules gaisma. Lai tikpat apspīdēts un Dieva svētīts ir viņu dzīves ceļš!
Ziemassvētku vakara dievkalpojumā, kad mēs ar degošām svecītēm rokās dziedājām “Klusa nakts, svēta nakts”, es klusi pateicos Dievam par visu, ko nācies izdzīvot un sajust. Par to balto ziemas dienu un savas vecmāmiņas, kura sen mēro aizsaules ceļus, vēlējumu: “Lai Dievs tevi sargā, bērns!”. Vēlreiz apjautu kāda cilvēka man sacītos vārdus: “Labestība nevar izmirt, jo Dievs ir nemirstīgs un atklājas labos cilvēkos.” Lai Jaunajā gadā mums visiem pietiek mīļu cilvēku klātbūtnes un padarīta darba sajūtas!
