Tavs Juris raksta Tev vēstulīti. Jau vairākas dienas ir pagājušas, kā es Tevi neesmu redzējis, un tas ir labi, jo Tu esi drošā, siltā vietiņā Ķekavas pagasta “Mežavairogu” dzīvnieku patversmē rūpīgās saimnieces Danutas aprūpē. Piedod, Draudziņ, ka es Tevi tik vēlu noķēru, bet mēģinājumi to izdarīt bija vairāki, taču katru reizi Tu biji gudrāks, viltīgāks, veiklāks par mums. Tu padevies tikai tad, kad jau bija dziļš sniegs.
Paldies Tev, Draudziņ, par visu labo, ko Tu man, cilvēkam, esi devis. Es atceros, kā Tu man sākumā neuzticējies. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr starp mums izveidojās saikne. Tu kļuvi atkarīgs no manis, es — no Tevis. Ar lielu satraukumu klausījos laika ziņas, pārdzīvoju, ja prognozes bija sliktas, domāju, kā ārā jutīsies mans Draudziņš.
Nekad neaizmirsīšu, ka Tu, mani ieraudzīdams, jau lidoji pretī. Emocijas, kas pārņēma, nav iespējams aprakstīt. Tādus brīžus es novēlu piedzīvot katram cilvēkam.
Stārķīša Draudziņa vārdā saku paldies visiem cilvēkiem, kas atbalstīja mūs: bērnudārza “Auseklītis” bērniem, vecākiem un darbiniekiem, AVC kolektīvam, novada domei, “Staburaga” redakcijas kolektīvam, “Felidas” darbiniecēm, Danutai ar ģimeni no Ķekavas pagasta “Mežavairogiem”, katoļu baznīcas draudzei. Paldies arī visiem tiem, kuri man veltījuši labus vārdus.
Tagad nedaudz ar humoru. “Kalna Ziedu” muzeja darbinieces jokoja, ka mūsu Draudziņš nākamgad ziemot lidos uz Arktiku, nevis uz Āfriku, jo būs norūdījies! Mūsu stārķītis būs arī apgredzenots, tātad Aizkraukles vārdu nesīs pasaulē. Es ierosinu piešķirt Draudziņam Aizkraukles Goda stārķa nosaukumu.
Labi, Draudziņ, beigšu Tev rakstīt. Braukšu uz Ķekavu pie Tevis ciemos. Gribu zināt, kā Tu tur uzvedies, redzēju, ka jau pirmajā dienā sāki dzenāt mazos kucēnus.
Tavs Juris