Esmu lepna ne tikai par to, ka dzīvoju Latvijā, esmu vakcinējusies, bet arī par to, ka man ir tik radoša draudzene kā Tu, Bertiņ! Es jau visu laiku lauzīju galvu, kā interesantāk pavadīt tuvojošos svētkus, bet nu problēma atrisināta — būs man gan mīklu maratons, gan gadsimta dambretes mačs ar piena pudeļu korķīšiem. Man aizvadītajos svētkos radošums izpaudās tikai virtuvē — šmorēju, cepu, vārīju. Tā kā neesmu skopa, visu darīju lielos apjomos. Sacienāju arī draudzenes, bet visu pāri palikušo, protams, man nācās vienai apēst, jo Indriķis, lūk, nevarot tik daudz apēst, viņam spiežot kuņģī. Es jau arī nevaru, man arī spiež, bet es taču nelaidīšu postā svētku ēdienu. Tagad mans svētku radošums atspoguļojas manā ārējā veidolā. Jā, un vēl — lai stiprinātu mūsu ģimenes saites, no 1. decembra mēs ar Indriķi iekārtojām labo darbu un domu adventes kalendāru, kurā Indriķis katru dienu ieraksta, kā mani iepriecinās, savukārt es ierakstu pārdomas, ko manī izraisa šīs iepriecinājums. Piemēram, vakar viņš ierakstīja, ka iztīrījis sniegu pie mūsu mājas, bet es uz to atbildēju: “Maz, cik maz mēs viens par otru zinām!” Jādomā, ka 20 dienu laikā viņš nāks pie saprātīga risinājuma un izdomās mani iepriecināt ar kaut ko garšīgu un skaistu.
Vēlu možu garu un gaidu vēstuli par Taviem turpmākajiem radošajiem lidojumiem! Lai nu kas, bet spārni mums ir milzīgi!
Mīļus sveicienus sūtot — Izabella
