Viņa redakcijā ienāca krietnu brīdi pēc reklāmas nodaļas slēgšanas. Gribēja ievietot laikrakstā pateicību ārstei.
Viņa redakcijā ienāca krietnu brīdi pēc reklāmas nodaļas slēgšanas. Gribēja ievietot laikrakstā pateicību ārstei. It kā jau nekas sevišķs — ārste apsēdusies pie slimnieces gultas, saņēmusi viņas roku un teikusi — neuztraucieties, būs labi. Nepilnu stundu svešiniece mums stāstīja par šo gadījumu, jūsmojot par ārstes labestību.
Savukārt Annas kundze redakcijai bija atnesusi vēstuli ar labiem vārdiem par prāvestu. Pēc tam vēl pastāstīja, cik viņš uzmanīgs pret visiem draudzes locekļiem — ne saukts, ne aicināts ieradies pie Annas mātes, kura jau ilgāku laiku slimojusi. Saņēmis viņas roku un teicis dziedinošus vārdus. Stāstot par to, Annas acīs iemirdzējās asaras…
Anitas kundze pārliecināta, ka viņa ir laimīgs cilvēks — viņai ir draugi, kuri ar labdarību nenodarbojas tikai akciju laikā. Kad viņa Aizkrauklē nokavēja pēdējo autobusu un izmisīgi steidzās pie taksometra, lai paspētu uz vilcienu, izrādījās, ka pietrūkst 20 santīmu. Ko nu lai dara? Bez naudas nevedīs. Par laimi, bija mobilais telefons, un varēja piezvanīt draugiem. “Nezinu, ko darītu, ja nebūtu telefona un labu draugu,” saka Anita. Bez naudas uz labdarību mūsdienās nav ko cerēt, secina viņa.
Kādā intervijā Stradiņa bērnu klīniskās slimnīcas reanimatologs Pēteris Kļava sacīja, ka cilvēkiem visvairāk trūkst maiguma vienam pret otru. Varbūt tāpēc šīm sievietēm tas šķita kaut kas īpašs — kāds pasaka labu vārdu, mierina, palīdz bezizejā. Un bez jebkādas akcijas.
Svētdien Adventes vainagā iededzām pirmo sveci. Tā rāda ceļu uz baltākajiem gada svētkiem — Ziemassvētkiem. Tieši šajā laikā sākas dažādas akcijas, kuras mudina darīt labu. Žēl, ka labestīgi kļūstam tikai tad, kad tuvojas svētki, un tad, kad tā dara vairums cilvēku.
