To brīdi, kad cilvēks bez kaut kā vairs nespēj dzīvot, ir grūti noteikt.
To brīdi, kad cilvēks bez kaut kā vairs nespēj dzīvot, ir grūti noteikt. Mēs, laikraksta veidotāji, nespējam iztikt bez sava ikdienas darba, jūs, lasītāji, bez ierastās informācijas. Es to nosauktu par atkarību. Labdabīgo atkarību, pie kuras bērni ģimenē radināmi jau no mazotnes.
Tāpēc saku paldies māmiņām, kuras noliek bērnam priekšā kārtējo mazajiem domāto lappusīti un mudina risināt tajā publicētos uzdevumus. Tencinu arī tēvus, kuri katru otrdienu atšķir sporta lappusi un iesaka dēliem vai meitām izlasīt par skolasbiedru panākumiem. Tā veidojas ieradums, kuru saucam par lasītkāri. Visjaukākais ieradums, kāds vien mūsdienās var būt, kaut pa priekšu un garām augstprātīgi joņo modernās tehnoloģijas, vilinot ar informācijas plūdiem, kontaktu daudzumu un izzināmās teritorijas plašumu.
Lai ieinteresētu savus lasītājus, mums neko nevajag izdomāt, jo jaunumus piegādā ik diena, ik stunda. Gribētos, lai notikumu un pārdomu jūklī katrs atrastu kaut ko sev noderīgu. Par to mēs esam domājuši līdz šim un vēl vairāk gādāsim nākamgad. Šogad pielikumu “Darbs Dara Darītāju” sūtījām jums reizi mēnesī, turpmāk līdzvērtīgu pielikumu “Dzīvesprieks” saņemsiet ik nedēļu. Līdz šim savu lappusi vismaz reizi mēnesī varēja gaidīt seniori, sportisti, makšķernieki, mednieki, autobraucēji, ticīgie, dzīvnieku draugi, skolēni, mazie bērni, dzejas cienītāji, datorspeciālisti un citi interesenti. Nākamgad šīs un vēl citas lappuses centīsimies gādāt jums biežāk — vismaz divreiz mēnesī.
Mēs ļoti vēlētos, lai jūs pierodat “iemest aci” katrā laikraksta numurā! Lai jūs gaidāt pastnieku tāpat kā līdz šim un vēl vairāk. Lai jums lielākā nelaime ir pazudis laikraksta eksemplārs… Zinu kādu pasta nodaļu citā rajonā, kur vienam “Staburaga” abonentam katrs laikraksta numurs “pazūd” regulāri. Pēc dažām dienām viņš to gan saņem, taču jau pamatīgi “nolasītu” un paņurcītu. Pastniece reiz atzinusies, ka “Staburagu” vispirms izlasot visi pasta nodaļas darbinieki, jo viņu rajona laikraksts “Staburagam” nespējot līdzināties… Nav ko slēpt — patīkami.
Kāda lasītāja man reiz jautāja: “Nu kā jūs varat atrast, par ko rakstīt?”. Reizēm mums patiesi ir jāmeklē, taču visbiežāk notikums pats pienāk pie redakcijas namdurvīm, ieskanas tālruņa klausulē, izveļas no rūpīgi aizlīmētas aploksnes. Dzīve ar visām tās labajām un sliktajām izpausmēm viļņo tepat apkārt, vajag tikai pastiept roku, pagriezt vaigu un laikus ienirt, lai virspusē uznestu kaut ko katram interesantu, noderīgu, satraucošu.
Mēs visi gaidām savu četrdesmito pavasari 2007. gada 2. aprīlī. Salīdzinot ar preses izdevumu vecumu kaimiņrajonos, mēs vēl esam tikai tādi jaunuļi. Un tomēr — četru gadu desmitu vietējā vēsture ir uzrakstīta. Pa dienai, pa nedēļai un mēnesim. Skapjos krājas avīzes daudzos gados izdoto numuru sējumi, kuri glabā atmiņas. Patīkamas un netīkamas, priecīgas un skumjas, glabā cilvēku sejas fotoattēlos un dzīves telpas izmaiņas mums apkārt. Glabā visu, kas ar mums ir noticis. Redakcija ir kā kompakts muzejs, kura “fondos” samazinātā formātā krājas mūsu ikdiena, cilvēku mūži un likteņi.
