Vallietis Alfrēds Kvedaravičs ir vīrs ar “zelta rokām”, un, iespējams, prasmes, zināšanas par koku un tā īpašībām viņam iedzimušas no vecākiem. Viss, ko var izgatavot no koka, viņam ir pa spēkam. Sākot no sīkiem mājas rīkiem, līdz pat mēbelēm, koka būvēm. Darbs ar koku ir viens no viņa vaļaspriekiem, tāpat kā zīmēšana, muzicēšana — ģitāras un klavieru spēle.
Rados arī mucinieks
Absolūti perfekta darbnīca — pirmais, ko pamanu, kad Alfrēds ver durvis. Turētājos pie sienas rindojas kalti, āmurīši un āmuri, zāģi, ēveles, skrūvgrieži un daudz citu rīku. Tie pārsvarā esot no tēva un vectēva mantoti. Daži saglabāti piemiņai, bet lielākā daļa joprojām kalpo diendienā.
Gatavu izstrādājumu gan tik daudz neredz. Pa kādai izkapts detaļai, dažas ogu vācamās ietaises. Meistars saka: “Visu rauj no rokām laukā. Pēc kapļiem, izkaptīm rindā stāv.” Tāpēc laikus sagatavotas sagataves — kapļu asmeņi, lociņi izkapšu kātiem, zari un to stiprinājumu vietas ogu vācamajiem. Īpašu izkapšu lociņu gatavošanas “recepti” devis vecaistēvs. Kārklus, no kā tos izgatavo, lai papildus nevajadzētu apstrādāt, var ievākt tikai divas reizes gadā — pavasarī un rudenī. Gada sākumā, kad kārkli plaukst un ir pilni sulas, un rudenī, septembra vidū, pirms dodas ziemas miegā. Pārējā laikā vāktie kārkli plīstot, lūstot, tie pirms apstrādes jākarsē. Vecaistēvs bijis arī bitenieks un stropus gatavojis pats. Bet savukārt meistara tēvabrālis bijis labs mucinieks, un viena otra viņa darinātā muca vēl tagad labi kalpojot. Gatavojis viņš arī lielas baļļas, ķērnes un alus mucas.
Meitai pūru grūti
pielocīt
Mūsdienās kapļu gatavošanai labi noderot vecie zāģi — divroči. Tos sadzīvē izmanto arvien retāk, toties, zāģi sadalot gabalos, metāls iegūst otru darba mūžu. Citām lietām materiālus meklējot tikmēr, kamēr atrasts visideālākais. Alfrēds apguvis metināšanas iemaņas un visu, kam nepieciešams divu materiālu savienojums, izgatavo, kā saka, “no nulles”.
Ar koku darbojoties kopš bērnības, un prasmes pārņēmuši arī bērni. Par relikviju sauktā ogu lasāmā mašīna piekārta uz āķa pie darbnīcas griestiem. To vēl skolas laikā darinājis vecākais dēls. Vēlāk viņš pievērsies koka rotaļlietu izgatavošanai — šūpuļzirdziņš, kravas mašīnas, ķerras un citas gan praktiskas, gan iztēli raisošas. Arī no klūgām gatavotas lietas dēlam Jānim labi padodas.
No dēliem čaklumā neatpaliek meita. Viņas rokdarbus — adījumus — rāda Sarmīte, meistara sieva. Cimdi, čības, svīteri, zeķes — lieliem un pavisam maziem — jaundzimušajiem. Rūpīgi izadīti raksti, gaumīgi saskaņoti dažādu krāsu dzīpari. Talants esot no vīramātes. Viņa vēl sirmā vecumā ņemot rokā adatas un dzijas kamolus. Tāpat kā Alfrēda gatavotie rīki, adījumi neaizķeroties pūralādē, bet drīz vien atrodot pircējus. Kāds talants ir saimniecei? Vīrs teic — ēdienu gatavošana. Kā saka, viens tās karotes grebj, otrs putru vāra.
Izkapts benzīnu
neprasa
Darbnīcā pie sienas pieslieta izkapts, izgatavota pirms vairāk kā divdesmit gadiem un šajā laikā ideāli pieslīpējusies pļāvēja rokām, bet pats pļāvējs teic, ka gadu gaitā izkapšu gatavošana vairākkārt pilnveidota, tagadējās esot labākas. Sākumā viens otrs kaimiņš palūdzis kaut ko izgatavot. Kad rīks bijis gatavs, jaunais saimnieks gluži par velti to negribējis ņemt. Tā tā lieta aizgājusi. Deviņdesmitajos gados bijuši pieprasīti arī meistara gatavotie govju apauši. Tad arī vairāk domāts par aktīvu pārdošanu, braukts uz tirgiem, un sezonā pārdevis vairāk kā simts apaušu, ap pussimt izkapts kātu.
Esmu nedaudz izbrīnīts — laukos taču daudzus darbus mūsdienās dara ar tehniku, bet izkaptis joprojām ir pieprasītas? Alfrēds skaidro, kāpēc tā: “Pienāk večuks un jautā pēc šāda darbarīka. Zāle augot kā traka, bet trimmerim, kas mājās, protams, esot, vajag benzīnu, taču naudas tik daudz, lai katru dienu pielietu tvertni, nav.”
Saimniecības ēkā sakārti rudeni gaida gan tēva gatavotie skalu, gan metāla stiepļu grozi. Savā mūžā tādus viņš esot uzpinis simtiem, un Vallē diez vai atrastu māju, kurā nav Jāņa pīto grozu. Ar laiku Valles pusē mazumā gājuši meistari, kuri sagatavotu labus kokmateriālus. Viena no retajām palikušajām ir Krīču kokzāģētava. “Pats mežā vairs nevar iet, viss tagad privāts,” ar nožēlu piebilst Alfrēds.
Pašiem savs mazais kuģis
“Man nepatīk atteikt. Kamēr divus gadus dzīvoju un strādāju Vācijā, tikmēr ar koku darbiem nedarbojos, bet tagad, kad Valles pusē pamazām sāk atgriezties cilvēki, bieži vien kāds jautā pēc kapļa vai cita rīka,” saka Alfrēds. Tos taču var nopirkt arī veikalā. “Veikalā pirktie visbiežāk labi ja vienai sezonai der. Ātri salūst.”
Uz darbgalda sagatave mazam kaplītim, un to meistars gatavojot pēc pasūtījuma kādam bērnam. Netālu arī saimnieces “mīļais kaplītis”, kurš, gadu no gada asināts, nodilis pavisam plāns, bet joprojām esot labs.
Alfrēds dažkārt pieņemot izaicinājumu izgatavot ko līdz šim nemēģinātu. Tā reiz kaimiņš palūdzis uzmeistarot divas suņubūdas. Gatavojis, pat īpaši nemērot, “uz aci”. Izdevušās labas, ar dekoratīviem elementiem. Klients bijis apmierināts. Bet pirmais mēģinājums bijis būda paša mājas sargam, un tajā mituši četri suņi, vēl tagad nelaiž cauri ne lietu, ne vēju. Kad bērni vēl bijuši mazi, viņu lietošanai tapa galdi un krēsli. Bet pats agrā jaunībā, kad ģimene vēl dzīvoja Taurkalnē, kopā ar diviem draugiem metis izaicinājumu meistarībai un nolēmis taisīt laivu. “Aklā ezera krastā tolaik bija daudz laivu. Noskatījāmies, kā tās izgatavotas. Vīri no Taurkalnes kokzāģētavas palīdzēja, noēvelēja dēļus. Tēva darbnīcā likām kopā, vēlāk nodarvojām. Piķi toreiz tik viegli nevarēja dabūt. Kausējām lielos gabalus dzelzs mucā, tai izdega caurums, un kādā brīdī piķis aizdegās. Beigās laba laiva iznāca, ar visiem airiem, kā pienākas, ar kronšteiniem, sēdvietām. Tagad, kad mazdēls aug, kopā taisām putnubūrus. Viņš tas komandieris un skatītājs, es — darītājs. Kopā ar dēliem izdomājām būvēt pirti. Pamati jau ielieti.”
***
To, ka Latvijas laukos šādu meistaru diemžēl paliek arvien mazāk, pierāda arī Alfrēda ģimene. Viens no dēliem jau vairākus gadus dzīvo Vācijā, otrs arī tuvākajā laikā dosies turp. Dzīves skaudrā īstenība diemžēl uzspiež savu scenāriju, un nākamās “zelta rokas” tiek citai valstij, ne Latvijai.
