Vārds, uzvārds: Ilze Safonova.Dzimšanas vieta un laiks: Skrīveri, 1954. gada saulaina augusta pēcpusdiena.Izglītība: augstākā, Rīgas medicīnas institūts, Farmācijas fakultāte.Ģimene: precējusies, divi bērni.Ieņemamais amats: Aizkraukles aptiekas vadītāja.Vaļasprieks: lauku mājas apsaimniekošana.Horoskopa zīme: Lauva. Rados ar lielo rakstnieku— Kādas ir jūsu bērnības spilgtākās atmiņas?— Ģimenē bijām trīs bērni. Abās pusēs brāļi, es, māsiņa, vidū.Vecāki daudz strādāja, un mūs pieskatīja vectētiņš. Viņš daudz laika veltīja man un brāļiem. Pārdzīvojis divus karus, ar lielu dzīves pieredzi. Mēs, bērni, to nespējām novērtēt. Tētim, kā jau daudziem tajos laikos, neklājās viegli — pabijis gan Salaspils, gan Štuthofas koncentrācijas nometnē Vācijā. Lepojos ar to, ka esmu no Skrīveru novada. Tur pagājušas manas bērnu dienas, skolas gadi. Pirmslaulības uzvārds man bija Upīte. Nāku no Zaļās zemes gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mana vecātēva brālis bija rakstnieks Andrejs Upīts. Biju un arī šodien esmu lauku bērns. Līdz pat šodienai manī saglabājusies bijība pret baru, pret cilvēku pūli. Pilsēta man dvēselē rada diskomfortu. Draudzējāmies ar kaimiņu bērniem. Skaistās pļavas, bagātas ar augiem, suņi, draugi — tas ir palicis atmiņā no bērnības. Tagad šī idille ir pa daļai izpostīta. Daudzus augus, kuri toreiz ziedēja pļavās, saviem bērniem vairs nevaru parādīt — tie ir tik reti ieraugāmi. Atmiņā palikuši Ziemassvētki, kad vecaistēvs pārnesa mājās egli. Tai vajadzēja būt līdz pat griestiem, un tas mums, bērniem, bija liels notikums.Atceros skaistās ziemas ar dziļo sniegu. Tā bija tik daudz, ka varējām rakt tuneļus. Vai mūsdienās vēl tādas ziemas piedzīvosim?Pret aptiekāri izjūt bijību— Kā pagāja skolas gadi? — Tēva brālim bija liela bibliotēka, un es bieži ņēmu no tās grāmatas lasīšanai. No 5. klases līdz pat vidusskolas beigšanai ļoti daudz lasīju. Skolas laikā man laimējās ar brīnišķīgiem skolotājiem.Vairākus gadus aizrāvos ar mākslas vingrošanu un vieglatlētiku. Patika skriet, ziemā — slēpot.Dzīvoju patālu no skolas un dažus mēnešus vajadzēja pavadīt internātā, jo līdz mājām bija seši kilometri. Dzīvot internātā man nekad nav paticis, un, kad vien bija labs laiks, kājām, dažreiz ar divriteni mēroju šo gabalu, dažkārt pat divreiz dienā.Vidusskolas gados arī radās interese par farmaceites darbu. — Vai jau bērnībā interesēja zāles un ārstēšana?— Bērnībā gadījās apmeklēt aptieku Skrīveru centrā. Tajā strādāja Jaunbērziņas kundze. Viņa man bija aptiekāres paraugs. Un kad es, lauku bērns, iegāju aptiekā, jutu lielu bijību. Aptiekas vadītāja pati apkalpoja pircējus. No tiem laikiem manī kaut kas tā kā aizķērās — aptiekas smarža, tā man vienmēr patikusi. Kad pašas bērni bija mazi, man mājās pārnākot, viņi teica: “Mamm, tu smaržo pēc aptiekas.” Pat grūti pateikt, no kā aptiekai šī specifiskā smarža — visi medikamenti ir noslēgtā iesaiņojumā, bet vienalga tā ir. Aptiekās ir īpaša aura, varbūt arī tāpēc darbinieki tajās mainās ļoti reti. Mūsu aptiekas kolektīvs 30 gadu laikā nav mainījies.Lauva, kuru var nokaitināt — Kā sākās jūsu aptiekāres ceļš? — Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultātē. Tajos laikos pēc augstskolas beigšanas bija tā saucamā valsts sadale. Biju domājusi strādāt Aizkrauklē. Man piedāvāja darbu Sunākstes aptiekā. Tajā brīdī, jaunības asumā, es “salecos” — uz tik dziļiem laukiem gan neiešu, tad labāk palieku Rīgā. Vēlāk tomēr tiku norīkota uz Aizkraukles centrālo aptieku, kur kādu laiku strādāju par vadītājas vietnieci. 1978. gadā pēc institūta atnācu uz Aizkraukli, tā arī turpinu te strādāt. Nu jau būs 30 gadu. Liels kolektīvs — 45 cilvēki. Gatavojām sterilos šķīdumus slimnīcai. Reiz no slimnīcas saņēmām pretenzijas par šķīdumu kvalitāti. Es savā jaunības maksimālismā, lai pierādītu taisnību, aizvedu tos pārbaudīt uz Rīgas laboratoriju. Taisnība bija man.— Vai sievietei ir viegli būt uzņēmējai — aptiekas vadītājai? — Saistībā ar Jura Podnieka filmu “Vai viegli būt jaunam?” šo jautājumu varētu attiecināt uz sevi: vai viegli būt sievietei — uzņēmējai? Ikdienā bieži nākas izjust neizdarību, tas kaitina. Šis gads sākās ar nodokļu paaugstināšanu. Tas rada papildu problēmas. Pašlaik pieprasījums pēc gatavojamām zālēm ir sarucis. Vēl jau “plinti krūmos nemetu”.Es kā Lauva pēc horoskopa esmu mierīga līdz noteiktam laikam. Ja mani nokaitina — uzbrūku. Tad var radikāli ko mainīt. Dzīvo saskaņā ar dabu — Kā sākas jūsu darbdiena?— Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri naktīs var strādāt un ilgi negulēt. Savas astoņas stundas miega noteikti nepieciešamas. Darbdienu rītos ceļos agri — pussešos. Uzsmaidu sev, skatoties spogulī, izdzeru dienā vienīgo tasi kafijas, pārdomāju jaunās dienas darbus, atceros, kas palicis nepadarīts no iepriekšējās. Izejot no mājām vienmēr novērtēju savu izskatu. Patīk atnākt uz darbu agrāk, kaut ko piekārtot. Kad diena jau ieskrienas, nav laika pievērst uzmanību šīm lietām. — Vai atliek laiks arī kam citam? — Pārsvarā brīvo laiku pavadu laukos. Piektdienu vakaros esmu ceļā uz Skrīveriem. Mana māte ar māsu joprojām dzīvo lauku mājās. Uzskatu, ka bērniem jārūpējas par saviem vecākiem. Savu pilsētas dzīvokli smejoties saucu par dienesta viesnīcu. Laukos ap māju daudz darāmā, negribas senču mantojumu aizlaist postā. Paveiktais rada lielu gandarījumu un labsajūtu. To arī varētu dēvēt par manu vaļasprieku. Kad esmu padarījusi ko skaistu, patīkami apsēsties uz lieveņa, un to novērtēt.Pērn pagasta konkursā par sakoptāko lauku sētu ieguvu pirmo vietu, nominācijā “Vislatviskākā sēta”.Bet tas, ko padaru laukos, labsajūta, kura rodas pēc darba lauku mājās, nav salīdzināma ar citā valstī gūto. Vienmēr esmu teikusi,ka cilvēkam jādzīvo saskaņā ar dabu.Reizi gadā es tomēr atļaujos aizceļot no Latvijas. Desmit dienu izslēdzu telefonu un aizmirstu darbu. Braucu grupā ar farmaceitiem, bet par darbu savā starpā aizliegts runāt. Ja kāds šo likumu pārkāpj — “aizbāžam” viņam muti.Mans brālis dzīvo Rojā. Tur aizbraucam vasarā baudīt īpašo jūras gaisu, klusumu, viļņu šalkas. Apguļos smiltīs, klausos vēja un jūras runā, ieelpoju priežu smaržu un jūtu, ka tieku it kā iztukšota, palieku brīva. Un tajā pašā laikā piepildīta ar jaunu enerģiju.Ar zālēm uz “jūs”— Vai jums ir veselīgs dzīvesveids?— Ēdienu ziņā vairāk pieturos pie latviskām tradīcijām. Par veselīgu pārtiku to laikam nevarētu nosaukt. Piemēram, laukos šad tad pagatavojam cūku pupas ar kartupeļiem. Kopā ar kefīru garšo lieliski. Aptiekāri arī dalās tādos, kuri pie katras vainas ķeras pie zālēm, un tādos, kuri ar medikamentiem ir uz “jūs”. Es piederu pie otrajiem.
Citi par Ilzi Safonovu,
Janīna Čižika, Aizkraukles aptiekas vadītājas vietniece— Ilze ir īsta farmaceite, savas profesijas patriote. Ļoti kompetenta un komunikabla. Ar viņu ir viegli strādāt. Pret padotajiem prasīga, arī stingra, bet darbā citādi nevar. Draudzēties var ārpus darba.
