Es vēl arvien nespēju attapties no šīgada Jāņu notikumiem. Šis bija pirmais gads, ka neēdu Jāņu, bet Jāņumātes sieru. Radiniece gan paštaisīto sieru gribēja iesmērēt kā Jāņu, bet es skaidri un gaiši noprasīju — vai esi saņēmusi atļauju Pārtikas un veterinārajā dienestā, vai esi ieguvusi sertifikātu? Šī tik rausta plecus un prasa, vai es saulē pārkarsusi, vai? Bet es viņai skaidroju, ka likumi ir jāievēro, galu galā Jāņu siers iekļauts Eiropas Savienības īpatnību reģistrā un tagad aizsargāts ar preču zīmi “Garantēta tradicionālā īpatnība”. Līgo vakarā radinieces viltotajai tradicionālajai īpatnībai sarīkojām kristību ballīti un nosaucām to par Jāņumātes sieru.
Daudziem Līgodienā lielu pārsteigumu sagādāja Lielbritānijas referenduma rezultāti. Tikai ne man. Lasīju, ka aklā bulgāru gaišreģe Vanga paredzējusi arī Lielbritānijas aiziešanu no Eiropas Savienības jeb “Brexit” un ka ar to būs saistīti islāma teroristi. Es domāju, ka labāki pareģi par viņu tomēr esam mēs — latviešu tauta. Jau padomju laikos zinājām, ka tā būs. Vajag tik parušināties tautas mutvārdu gara mantu dārziņā. Domāju, jebkurš latvietis zina skaitāmpantiņu: “Viena maza turku pupa ceļoja pa Angliju,/ Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta./ Viens, divi trīs, un tu esi brīvs un no visiem grēkiem tīrs.” Šajā pantiņā taču iekodēta Anglijas izstāšanās no ES. Kāpēc, piemēram, nav kaut kādas franču pupas? Un kāpēc tieši Anglija bija aizslēgta, nevis, piemēram, Vācija? Visu, visu mēs, latvieši, zinām, tikai jāparakājas mūsu gara “īpatnībās”.
Izabella
