Ja būtu laika mašīna, tad, dodoties atpakaļgaitā pa Valentīnas Jakubovskas astoņdesmit dzīves gadiem, noteikti jālieto drošības josta un jāuzmanās ceļa līkumos. Starts mūžam ir Latgalē, Laucesas pagastā, tad nonāksim Aglonas pusē, vēlāk izbrauksim krustu šķērsu Rīgu un Jūrmalu, līdz nokļūsim Koknesē. Pirmās brīvās Latvijas laiku nomaina vāciešu valdīšana, tad krievu, līdz atkal nonākam brīvā Latvijā.
Pēdējā fotogrāfija
Istabā uz galda — pateicības, apsveikumi, kurus parakstījis Valsts robežsardzes priekšnieks ģenerālis Normunds Garbars vai viņa priekšgājēji. Jautāju, kāda Valentīnai saistība ar robežsardzi? Vistiešākā. Viņas tēvs, beidzis dienestu Latvijas armijā, nopircis zemi netālu no Aglonas, gribējis tur iekopt dārzu, pārbūvēt māju, veidot ģimeni, bet prezidents Čakste viņu ieteicis robežsardzei. Tēvs piekritis, drīz vien saticis latgaliešu meiteni, Valentīnas māti, apprecējies. Dzīvojuši pie robežas, piedzimusi Valentīna. Traģiskais laiks, kad Latvijā ienāca krievu armija, palicis toreiz astoņgadīgās Valentīnas atmiņā. Saglabājusies arī fotogrāfija no tās pēdējās dienas, kad ģimene vēl bija kopā. Fotogrāfijā tētis redzams jau pārģērbies krievu armijas formā, gatavs doties uz Indru, kur viņu un citus, ap 70 robežsargu, arestēs un aizvedīs Sibīrijas plašumos. Daudz materiālu par šo laiku — fotogrāfijas, atmiņu stāstus — Valentīna nodevusi muzejiem. Pirms aptuveni 20 gadiem vēsturniece Edīte Sandoviča, tolaik aizsardzības ministra sekretāre, sākusi apkopot informāciju par pirmās Latvijas brīvvalsts robežsargiem, viņu ģimenēm. Valentīna labprāt dalījās atmiņās un pārējā, kas liecināja par viņas tēvu un tā laika notikumiem.
Ballēs spēlē
Raimonds Pauls
Kad Valentīnai apritēja piecpadsmit gadu, māte, glābjot viņu no kolhoza, aizsūtīja uz Rīgu mācīties Zasulauka manufaktūrā par audēju. Kāpēc tieši šajā arodā? “Kur varēju, tur līdu,” smej Valentīna. No kopmītnēm uz skolu gājušas ierindā, dziesmu dziedot. Kopmītnēs gan ilgi nedzīvojusi. Pārcēlusies pie radinieces. Gājusi uz ballēm, un tajās kāds smuks puikiņš spēlējis. Tik vēlāk sapratusi, ka tas ir Raimonds Pauls, kurš toreiz kaut kur kaimiņos mitis. Ar nākamo vīru Valentīna saskatījusies ballē. Pārcēlās viņi dzīvot uz Jūrmalu. Vīrs piestrādāja Bulduru kinoteātrī “Banga” par kurinātāju. Tā jubilāres dzīvē ienāca kino, ar ko viņa “saslima” uz mūžu. Dienās, kad vīram darbs iegadījās gan Vagonrūpnīcā, gan “Bangā”, uz katlumāju devās Valentīna. Nereti uz darbu līdzi ņēma arī mazo meitu Irēnu. Tāpēc Valentīna dusmojas, salīdzinot tos laikus ar mūsdienām. Jaunās māmiņas no valdības prasa naudu gandrīz vai pamperiem. Toreiz cits nekas neatlika — ja gribēji izdzīvot, vajadzēja strādāt. “Ticiet vai neticiet, mācoties par audēju, savu roku pieliku elektrodzelzceļa būvē no Zasulauka līdz Bulduriem. Biju starp goda pasažieriem, kuri devās pirmajā braucienā.”
Naudu notriec “Dieva ausī”
No audējas nācās pārtapt par kinomehāniķi. Par tādiem mācīja Rīgas 3. tehniskajā skolā. Šīs profesijas cilvēki tolaik Latvijā bija ļoti pieprasīti, kā saka, uz izķeršanu, tāpēc strādājusi kinoteātros “Rīga”, “Pionieris”, “Spartaks”, radījusi filmas arī Planetārijā. Valentīna bija arī tā, kura pirmā rādīja platekrāna filmu atjaunotajā kinoteātrī “Palladium”. Tagadējā pareizticīgo katedrālē Esplanādē bija ierīkotas arī lekciju telpas un savulaik Rīgā populārā kafejnīca “Dieva auss”. “Vairāk biju pie lektoriem, jo lekciju laikā vajadzēja rādīt filmas, bet šad tad gāju arī pie zvaigznēm,” stāsta Valentīna.
Kad pats mācījos pamatskolā, kādā ekskursijā kopā ar klasi bijām Planetārijā. Tagad, pēc vairāk kā 30 gadiem, es satieku cilvēku, kurš, iespējams, toreiz man rādīja zvaigžņoto debesi, planētas, tāpēc nenociešos nepajautājis, kā tad tās zvaigznes un Saule tur pie griestiem radās? Bet Valentīna stāsta, kā toreizējā PSRS kultūras ministre Jekaterina Furceva pavēlējusi no katedrāles novākt krustus, kā “Dieva ausī” naudu notriekuši studenti. Uzdzīvojuši tik skaļi, ka aiz sienas lekciju nevarēja turpināt.
Lidmašīnā uz
Liepāju
Filmu rādīšana kinoteātros nozīmēja arī tikšanos ar pazīstamiem aktieriem, un pēc pirmizrādēm tās notikušas, piemēram, kinoteātra “Rīga” kafejnīcā. Laiks rit, aktieri viens pēc otra aiziet viņsaulē, un Valentīnai šad tad nobirst asara, atceroties tos laikus. Darbs kinoteātrī “Teika” nebija no vieglajiem. Lai kaut ko nopelnītu, Valentīna bija arī apkopēja un sardze. Kinomehāniķe viņa bija izcila, jo ne velti toreizējais kompartijas vadītājs jeb LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss viņai piešķīra titulu “Latvijas PSR labākais kinomehāniķis”. Gandrīz 30 gadu nostrādājusi divos darbos, rādot kino Rīgā un braukājot kopā ar ārstiem pa visu Latviju un demonstrējot dokumentālās filmas, piemēram, par vēža operācijām. Gadījies arī tā, ka lekcija Liepājā un tās dienas vakarā jārāda filma Rīgā. Kāpusi Liepājā lidmašīnā, pabeigusi darbu Rīgā un atpakaļ lidmašīnā uz Liepāju.
“Tagad domāju: kā es to visu varēju pagūt, tā noteikti nebiju es,” atceroties šo laiku, saka jubilāre. Neaprima viņa arī pēc došanās pensijā. Bērni Pierīgā uzcēluši māju, kurā arī māte varēja dzīvot. Bet vēlējusies būt viena, meklējusi iespēju, bijusi gatava kaut uz Rēzekni, Alūksni doties, līdz rokās nonākusi avīze un tajā sludinājums par dzīvokli Koknesē. “Manā jaunības zemē,” nodomājusi Valentīna un nedēļas laikā pārcēlusies.
Te rit jau desmitais gads, un par skaisto vietu viņa priecājas ik dienu. Tuvojoties 80 gadu jubilejai, aizrunātas vietas Kokneses kafejnīcā, atbrauks radi, arī mazmazdēls, kuram ļoti garšo saldumi, un viņam šis tas noglabāts atvilktnē.
