Andris Seipulis mācās Pļaviņu ģimnāzijas 12.b klasē un dažkārt jūt iedvesmu uzrakstīt kaut ko dzejā.
Andris Seipulis mācās Pļaviņu ģimnāzijas 12.b klasē un dažkārt jūt iedvesmu uzrakstīt kaut ko dzejā. Pirmie dzejoļi viņam radušies sen — apmēram vienpadsmit gadu vecumā, kad bijusi sniegiem bagāta balta ziema. Tad zēns uzrakstījis dzejoļus par ziemas priekiem un pirmo sniegu.
Puisim jauno dzejnieku rakstīšanas stils — bez atskaņām un pieturas zīmēm, bez lielajiem burtiem — nepatīk, viņš dzejas īsto vērtību saskata klasiķa Eduarda Veidenbauma un Aleksandra Čaka pantos. Tur doma izteikta kodolīgi un skaidri, tajā pašā laikā šajā dzejā skan liriski romantiski mīlas motīvi, tuvi jebkurai paaudzei.
Makšķerējot pārdomā dzīvi
Kad Andrim rodas vēlēšanās uzrakstīt dzejoli?
— Kad pārdomāju dzīvi. Man vasarā ļoti patīk būt pie ūdeņiem, jo esmu makšķernieks. Parasti dzīvoju pie vecmāmiņas Lubānas ezera apkaimē. Kad zivis neķeras, baudu klusumu un ūdeņu burvību, domāju par dzīvi. Tad arī pavīd kāda interesanta doma. Ja pierakstu, var rasties dzejolis, — stāsta Andris.
Puisim tuva daba, kā pats saka, pēc būtības viņš esot “zaļais”. Arī mīļākais mācību priekšmets ir ģeogrāfija.
Mainītu prezidentu
Andris ir pārliecināts, ka Latvijā ar gribasspēku, zināšanām un veiksmi var tālu tikt. Toties pasaulē daudz kas būtu maināms, piemēram, ASV prezidents Džordžs Bušs, kurš gatavojas karam, būtu jānomaina.
Jaunietis atzīst, ka Latvijas lielākais lepnums ir mūsu prezidente, bet Latvijas armiju jāveido no brīvprātīgajiem puišiem, jo daudziem karavīra misija interesē, un viņi būtu gatavi savu dzīvi veltīt armijai.
Reperis Ozols nepatīk
Andrim daudz jāmācās, bet brīvajā laikā viņš labprāt klausās mūziku. Daudzi jaunieši ir Ozola cienītāji, bet Andrim šis mūziķis nepatīk. Tāpat kā jauno dzejnieku nesakarīgā dzeja, kura brīžiem esot kā murgojums. Pagaidām viņam svešs un neizprotams arī Rainis.
Puiša sapnis ir kājām aiziet uz Aglonu. Viņš grib izjust atklāsmes, ko, ejot uz šo svētvietu, gūst jaunieši.
Šis ir viens no jaunākajiem Andra dzejoļiem:
“Jou, vecais!
Hei, beibe!
Sniedz roku,
Izmetam loku!
Šodien atkal uz tusu,
Ka tikai nenokavējam busu!
Un tā katru dienu
Tik to vienu un vienu!
Bet, ja tā nopietni runā —
Šī pasaule, kurā
Mēs dzīvojam visi,
Kļūstam galīgi lisi,
Jo aizmirstam vērtības
Un pārējās dzīves ērtības…”
