Aizkraukles novada sociālā dienesta bērnu un ģimeņu dienas aprūpes centra “Pasaciņa” vadītāja Inga Ķieģele uzskata, ka atradusi īsto darbavietu. Līdz šim Ingai nācās strādāt vadošos amatos, bet tie nebija sirdij tuvi.
Aizkraukles novada sociālā dienesta bērnu un ģimeņu dienas aprūpes centra “Pasaciņa” vadītāja Inga Ķieģele uzskata, ka atradusi īsto darbavietu. Līdz šim Ingai nācās strādāt vadošos amatos, bet tie nebija sirdij tuvi.
Inga Ķieģele ir mazzalviete, kopš bērnības gribēja kļūt par dziedātāju. Kad šis sapnis nepiepildījās, absolvēja Liepājas pedagoģisko institūtu. Vīrs Dainis ir ekspeditors, dēls Adrians mācās Aizkraukles pilsētas sākumskolas 1. klasē.
Vectēvs sveic ar dziesmu
— Vai jūsu ģimenē dziedāšana ir tradīcija?
— Ķieģeļu ģimenē dzied mans tēvs un savlaik arī vecaistēvs. Māte stāstīja — kad es piedzimusi, tas bija 1972. gada 26. maijā, vectēvs pēc laiciņa, iedams pāri kalnam raudzībās, skaļi un lustīgi dziedājis. Tā, ka skanējusi vai visa Mazzalve. Tā dziedāšanas prieku un varbūt arī talantu esmu mantojusi. Kopš mazotnes dzirdēju daudz dziesmu un pati tās mācījos.
Daudz apguvu pirmās mūzikas skolotājas Sarmītes Germansones vadībā Mazzalves pamatskolā. Tad iestājos Rīgas 3. mūzikas internātskolā, dziedāju labā korī, taču konservatoriju nepabeidzu. Dziedāju ansambļos un koros, tikai patlaban to nedaru, jo, kopš Adrians sāka iet skolā, visu brīvo laiku veltu viņam.
Vajadzīga bērniem
— Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju?
— Man patīk būt kopā ar bērniem. Izglītības sistēmā esmu nostrādājusi desmit gadu. Pirmā darbavieta pēc institūta bija Tukumā. Tieši skolā man strādāt nācās maz, vairāk biju vadošos amatos. Tomēr drīz sapratu, ka nejūtos labi, jo vairāk esmu vajadzīga bērniem.
Tukumā nodzīvojām četrus gadus. Tad pārnācām uz Aizkraukli, jo esam vietējie — es mazzalviete, vīrs aizkrauklietis. Vīrs ir bundzinieks, spēlē grupā “Pagrabs”.
Iepatīkas sociālie centri
— Aizkrauklē jūs vispirms strādājāt bērnu un jauniešu centrā. Kāpēc tagad esat sociālā skolotāja?
— Pie tā, vēl strādājot Tukumā, vainojams pieredzes apmaiņas brauciens uz Vāciju. Mūsu grupai tur rādīja dažādus sociālos centrus. Un es iedomājos, ka arī mums varētu būt šādi sociālie centri.
Kā pārbraucu mājās, sāku rakstīt projektu, lai arī manā darbavietā centrs būtu. Pati gribēju visu arī sagatavot.
Biju ļoti laimīga, kad man piedāvāja strādāt Aizkraukles centrā. Likās — Dievs ir sadzirdējis manu klusībā loloto vēlēšanos. Sapratu — ja cilvēks kaut ko ļoti grib sasniegt, viņš to arī dabū. Aizkrauklē es ienācu jau iekārtotā skaistā aprūpes centrā, man galvenais ir darbs ar ģimenēm un bērniem, kuriem vajadzīga mīlestība un sapratne.
Sliktas mātes neizprot
— Kā saprotaties ar problēmģimenēm?
— Es nevaru iedomāties, kā jūtas sieviete, kura savu bērnu, deviņus mēnešus iznēsājusi, pamet novārtā un par viņu nerūpējas. Es šādas sievietes nesaprotu.
Mēs, sociālie darbinieki, strādājam kopā ar bāriņtiesu. Skumji, bet ir mātes, kurām nemaz neinteresē, kāpēc viņas bērns te nāk un ko te dara. Taču bērni te jūtas labi, kā vajadzētu būt mājās.
Viņi mācās klāt galdu un ar lielu sajūsmu iededz svecītes, tas bērnos rada mājīgumu un labestību. Diemžēl daudzi vecāki uzskata, ka par viņu atvasēm jārūpējas valstij, ka mums viss jāsagādā.
Ne visi ir prasītāji
Liela daļa skolotāju un citu profesiju cilvēku arī ir maznodrošināto kategorijā, bet viņiem nenāk ne prātā savu bērnu sūtīt uz sociālo centru.
Man nepatīk cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem ir tikai jāsaņem un jāsaņem, tajā pašā laikā viņi pretī nedod neko, pat savus bērnus necenšas audzināt, kur nu vēl rūpēties un gādāt par viņiem. Ja māte ir bezdarbniece, viņa taču bērnu var pieskatīt, palīdzēt mācīties, arī tīri saģērbt un neļaut klejot pa ielām, smēķēt un slikti uzvesties.
Mēs nākam no ģimenes
— Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?
— Arī mātes nāk no kādas ģimenes. Dažas mātes pašas vēl ir bērni. Nu nezina piecpadsmitgadīga meitene, kā bērns jāaudzina. Bērnunamā augusī māte savus bērnus neprot audzināt, un arī viņi bieži ir valsts apgādībā.
Ja ir normāla ģimene, nekad tā nebūs. Mēs visi sabraucam pie mātes un tēva svētkos un arī skumjās dienās, jo esam vienota ģimene gan priekos, gan bēdās.
Centra bērniem tā visa pietrūkst. Viņi jau pavisam mazi sāk smēķēt un slikti uzvesties. Reizēm dienā man te ir vairāk nekā 30 bērnu, bet tikai dažas mātes atnāk paskatīties, kā viņiem klājas. Dažas — no vairāk nekā simta bērnu…
Raud kā bērns
— Kad diena bijusi smaga, kā atgūstat spēkus?
— Pēc horoskopa esmu Dvīņi, kuriem ir divas sejas. Protu turēties, taču īstenībā esmu garastāvokļa cilvēks. Lai sevi “savāktu”, negatīvās emocijas sevī neielaižu, taču reizēm varu raudāt kā mazs bērns. Tad kļūst vieglāk.
Ja ir pavisam grūti, man nepatīk vienai klusumā sēdēt mājās un ierauties sevī. Labāk sēžos savā mašīnā un aizbraucu pie draugiem uz Tukumu. Ceļā savas problēmas netraucēti pārdomāju un jūtos gandarīta, kad viņiem “uzkrītu kā sniegs uz galvas”.
Spēku rod draugos
Tad arī var redzēt, kurš draugs priecājas neviltoti un no sirds. Un tad smieklos un dziesmās pazūd ikdienas rūpes un mājup braucu pavisam cits cilvēks. Mierīga, līdzsvarota un laimīga, jo esmu bijusi vietā, kur daudz laba un skaista piedzīvoju, kur mani gaida un mīl. Tas man dod dzīvotprieku.
Gadās, braucam ar vīru no Kuldīgas, uz lielā ceļa norāde uz Liepāju. Viņš jautā — Liepāju gribi redzēt? Gribu! Braucam! Tādi mēs abi esam. Aktīvi un dzīvespriecīgi. Laikam tāpēc, ka iepazināmies
1. jūnijā — Bērnu aizsardzības dienā.
Grib, lai palutina
— Kā tik labu vīru noskatījāt?
— Dievs atvēlēja. Man gribējās, lai vīrs par mani gādātu, būtu nedaudz vecāks un uzmanīgs pret mani. Lai aiz viņa muguras justos aizsargāta. Viņš tāds ir. Man gribas, lai mani pažēlo, palutina. Jūtos laimīga, jo vīrs izpilda vai visas manas vēlmes.
Es savukārt cenšos mājās radīt mazus svētkus arī ikdienā. Svētku rīkošana man ir no mātes. Domāju, ka arī Adrians savu bērnību nekad neaizmirsīs.
Nekad nepagurt
— Kādi ir jūsu nākotnes nodomi?
— Studēt, lai iegūtu sociālās darbinieces izglītību. Studijām vajadzēs divus gadus.
Visas ģimenes sapnis ir sava liela māja, kurā pietiktu vietas visiem mūsu radiem un draugiem. Pati vēlos nezaudēt dzīvesprieku un sievišķību, kā arī nekad nepagurt palīdzēt bērniem, kuriem esmu vajadzīga.
