Pirms dažiem gadiem bijusī pussagruvusī jaunlopu ferma Pļaviņu novada Klintaines pagasta “Kalna Avotiņos” ieguva jaunu veidolu — tā pārveidota par cita veida ražotni. Tagad tajā strādā sliekas, gatavojot vērtīgo mikrobioloģisko augsnes mēslojumu biohumusu. Šī ražotne bija kā sākums arī “Kalna Avotiņu” mājas un apkārtnes atdzimšanai. Par to visu saimniecei ogrēnietei Ingunai Zariņai ir savs stāsts.
Māja ar stāstu
Māju “Kalna Avotiņos” cēlis Ingunas vectēvs Andrejs Zariņš. Viņš bija Latvijas brīvvalsts Daugavpils XVII aizsargu pulka Bataljona (II) virsnieks, cienīts cilvēks Pļaviņās un īsts Latvijas patriots. Par to viņš samaksāja ar savu dzīvību. Kādā 1940. gada naktī viņu apcietināja un aizveda nezināmā virzienā. Pēc neatlaidīgiem meklējumiem un informācijas pieprasījumiem tikai 1966. gadā ģimene saņēma ziņu, ka tiesāts Andrejs Zariņš nav un uzskatāms par pazudušu bez vēsts… Šajā mājā savulaik viesojies arī Kārlis Ulmanis. Ģimenē ilgi glabājās liels sudraba trauku komplekts ar uzrakstu par dāvinājumu no Valsts prezidenta, kas tagad diemžēl jau zudis.
Arī Ingunas tēvs Brencis Zariņš 1946. gadā tika notiesāts uz nāvi par dzimtenes nodevību, jo 16-gadīgs puisis kopā ar citiem līmējis Pļaviņās skrejlapas un paturējuši atrastu rāciju. Pēc apcietinājumā pavadītā gada Stūra mājā viņam piespriesto sodu aizstāja ar izsūtīšanu uz Sibīriju. Turp 1949. gadā bija jādodas arī vecaimātei, un īpašums nonāca citu rokās. Pēc atgriešanās viņai pašas mājā ierādīja vienu istabiņu, bet bija jādzīvo kopā ar citiem īrniekiem. Tur viņa pavadīja sava mūža nogali.
Tāpat kā daudzi, arī šis īpašums padomju gados piedzīvoja ne labākās dienas. Tuvumā kolhozs uzbūvēja jaunlopu fermu un mājās izmitināja tās strādniekus. Nekļuva labāk arī jaunajos laikos, kad sākās ilgais un grūtais ceļš, lai atgūtu īpašumu. Inguna ar šausmām atceras daudzos īrniekus, kas visu postīja vēl vairāk.
— Atgūstot īpašumu, man ferma bija jāizpērk. Kad sāku interesēties par grausta nojaukšanu, sapratu, ka tas ir ļoti dārgi. Tāpēc domāju, ka labāk vajag kaut ko veidot. Radās ideja par biohumusa ražošanu. Izdevās piesaistīt Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu, un sākām būvēties. Izveidota SIA “Oeram”. Ražotne nav liela, bet esam spējuši noturēties jau dažus gadus, — stāsta Inguna.
Viņa piebilst, ka nav vienkārši darboties laukos un sen jau visam būtu atmetusi ar roku, ja ne draugi, kuri uzmundrina, un saikne ar dzimtas īpašumu. Šo vietu viņai tuvie cilvēki izlolojuši un tik daudz cietuši, tāpēc negribas to visu atstāt novārtā.
Nepārtraukts process
Tāpat kā citi biohumusa ražotāji, Inguna izmanto sarkanās Kalifornijas sliekas, jo tās labi vairojas un strādā ražīgi. Šīs sliekas gan nav piemērotas Latvijas klimatam un jau plus piecos grādos kļūst gurdenas, bet vēl zemākā temperatūrā aiziet bojā. Tāpēc telpās nepārtraukti jāuztur siltums, kas nepieciešams arī gatavā produkta žāvēšanai.
Sliekas biohumusā pārstrādā kompostu, kas sagatavots tikai no kūtsmēsliem, ko piegādā no tuvējās saimniecības “Īvānos” Aiviekstes pagastā. “Strādnieču” Ingunai ir daudz, tās izvietotas daudzās lielās kastēs. Kad kastes pilnas, sliekas pārliek citā un process sākas no jauna. Gatavo biohumusu žāvē, sijā un pilda maisos. Tīra manta, bez īpašas smaržas, bet ar augstvērtīgu sastāvu!
— Kūtsmēslus izmantoju tikai no vienas saimniecības, kurā acīmredzot labi rūpējas par savu ganāmpulku un nelieto ķimikālijas, tāpēc arī galaproduktam ir tik labas analīzes, par ko brīnās pat Valsts augu aizsardzības dienestā, — stāsta Inguna.
Dažiem šķiet, ka biohumusa ražošanai nekas daudz nav vajadzīgs, jo sliekas visu paveic pašas. Tomēr, lai gatavais produkts nonāktu līdz pircējam, ieguldījumu ir daudz, tāpēc šobrīd nav domāts par saimniecības paplašināšanu. Lielākoties produkciju pārdod mazumtirdzniecībā, daļu eksportē vai piegādā pēc pasūtījuma. Pieprasījums gan lielākoties ir sezonāls. Lai šī nodarbe būtu rentabla, jāražo vairāk. Turklāt tas nav bizness, kas ātri dod peļņu. Inguna piebilst, ka no 2017. gada spēkā stāsies jaunas prasības biohumusa ražotājiem, un, visticamāk, tās to skaitu vēl vairāk samazinās.
Prakse ir citādāka
Inguna Zariņa atzīst, ka šī vieta pamazām viņu piesaista arvien vairāk. Savulaik māja atjaunota kā vasaras mītne, bet šobrīd tajā var dzīvot visu gadu. Grausti pamazām pārtop atjaunotās ēkās, un arī apkārtni ģimene cenšas sakārtot. Tas prasījis un prasa lielu darbu. Viņa aizgājusi no labi apmaksāta darba valsts pārvaldē, lai vairāk laika varētu veltīt savam uzņēmumam un attīstītu jaunas idejas. Kas deva pārliecību spert šādu soli? Ingunai patīk jauni izaicinājumi.
— Labu pamatu man devusi iepriekšējā darba pieredze. Izpratne par biznesu man ir, bet tā vairāk bija teorija. Praksē daudz kas ir citādāk. Saskāros ar tādām problēmām, kādas nevarēju pat iedomāties. Piemēram, darbaspēka trūkums, jo strādniekus laukos atrast ir grūti, kur nu vēl labus, — saka Inguna.
Viņai kā pilsētniecei savulaik bija grūti iedomāties, ka varētu slieku rokās paņemt, bet tagad tās ir viņas galvenais darbaspēks. Viņa nekad nav bijusi aktīva dārzkope, bet kāda puķu vai zemeņu dobe ap māju tomēr veidojas, kur var izmēģināt pašu ražoto biohumusu. Secinājums — izrāviens augiem ir acīm redzams. Arī tie klienti, kuri iepriekšējā gadā pirkuši viņu ražoto augsnes mēslojumu, nākamajā gadā to iegādājas jau krietni vairāk.
Vai nav bijusi doma par tradicionālu lauku saimniecību? Inguna atzīst, ka nē, jo katrs dzīvnieks ir liela atbildība. Turklāt viņa nekad nevarētu atņemt dzīvību vai apēst to, ko pati audzējusi. Dzīvnieki viņai ir priekam.
— Kā jau Auna zīmē dzimušajiem, arī es biežāk vispirms izdaru un tikai tad domāju, kā to visu pēc tam paveikt. Vieglākais ir iemest plinti krūmos, bet “izvilkt” to visu — izaicinājums. Mans trumpis ir pieredze un zināšanas, bet vēl vairāk jāapgūst prakse, un šobrīd ir tik daudz iespēju. Tam dažkārt vajadzīgs tikai dators un internets, protams, arī vēlme meklēt, mācīties un darīt, — teic Inguna Zariņa. ◆
