“Tu tikai neraksti manu vārdu, mani te visi pazīst,” vienmēr teica Annas kundze, kad zvanīja redakcijai. Zvanīja viņa bieži — parasti tās bija pārdomas par vienu vai otru notikumu, kāds ierosinājums, pateicība.
Reizēm viņa piezvanīja tāpat vien, lai parunātos. Vīrs bija miris, bet krustdēls, ar kuru kopā viņa dzīvoja, atbrauca tikai nedēļas nogalēs, jo strādāja citā novadā. Gandrīz ikreiz viņa pieminēja arī kādu pāridarījumu tā sauktajos “mērnieku laikos” — zemes gabaliņš iemērīts mazāks nekā viņai pienācās. “Lai jau tiek, kam vairāk vajag, es par to tikai pasmaidu,” viņa vēl noteica. Izteiktā taisnīguma izjūta viņai bija smaga nasta.
Reiz viņa manā pastkastītē bija atstājusi kladi. Vairāk nekā 40 lapās bija ietverta Annas kundzes dzīve. Drīz pēc tam viņa nomira. Pēkšņi. Nu palicis tikai stāsts, ko viņa vientulības stundās uzticējusi baltām papīra lapām. Tajās gan sāpes, gan prieki — viss kā dzīvē. Sevi atmiņu stāstā viņa nosaukusi par Liesmu, varbūt tāpēc, ka dzīvē mācējusi tikai degt, nevis gruzdēt.
Kļūst bārene
Kādā skaistā marta rītā pasauli pirmo reizi skatīja maza meitene, nenojaušot, kādus pārbaudījumus viņai sarūpēs dzīve. Meitenei deva vārdu Liesma. Drīz vien viņa zaudēja māti — bērna prāts pat vēl nespēja apjaust zaudējuma sāpes. Liesmu pieņēma kāda radu ģimene, bet kustīgais meitēns sagādāja daudz raižu. Reiz Liesma no pagultes aiz ķepas gribēja izvilkt suni, bet viņš šādu mīlestības izpausmi nesaprata un atstāja mazajai uz rokas rētu. Radiem apnika auklēties ar bāreni, un viņi Liesmu ievietoja bērnunamā. Ilgi gan viņai tur nenācās būt. Ieradās kāds precēts bezbērnu pāris, kurš nolēma zilacaino sprigaci ņemt audzināšanā. Tā Liesma ieguva audžuvecākus.
Raizes sagādā ēdiens
Audžumāte bija igauniete, audžutēvs — latvietis. Audžumāte dzīvoja mājās un rūpējās, lai būtu silti, tīri un mājīgi, bet brīvajos brīžos strādāja rokdarbus, viņas vīrs bija agronoms. Mazajai meitenei nedienas sagādāja vien ēdiens. Liesma bija radusi ēst vienkāršu ēdienu, galvenokārt miežu putru. Audžumāte radināja pie smalkākiem ēdieniem. Bieži vien Liesma sēdēja pie galda asarām acīs, kumoss spiedās kaklā, taču no galda aiziet nedrīkstēja, kamēr viss nebija apēsts.
Gāja gadi, meitene ar vecākiem vasaras pavadīja Ķemeros, kur viņi ārstējās. Kad ģimene ciemojās Rīgā, Liesma gāja uz kino, zooloģisko dārzu, piedalījās bērnu svētkos. Bet galvenais — viņa nezināja, kas ir bailes. Kad kaimiņbērni kādreiz viņai jautāja: “Vai tev ir bail no spokiem?”, viņa bija izbrīnīta: “Kas tie tādi?”.
Atkal bērnunams
Pēc kāda laika tēvu pārcēla darbā uz nelielu provinces pilsētiņu tuvāk Rīgai. Te arī sākās Liesmas skolas gaitas. Meitene mācījās labi un teicami. Par savu bērnību viņa varēja teikt — tā bija saulaina. Audžuvecāki viņu mīlēja kā pašu bērnu un lutināja, kā prata.
Ziemassvētkos eglītē dega svecītes, un Ziemassvētku vecītis nesa dāvanas. Viena no skaistākajām dāvanām viņai bija slēpes. Caurām dienām viņa slēpoja pa laukiem, iemīlot ziemas skaistumu.
Bet viss labais reiz beidzas. Latvijā iesoļoja krievu karaspēks, sākās kratīšanas, jo māte bija aizsardze. Pārdzīvojumu dēļ viņai pasliktinājās veselība, daudz laika vajadzēja pavadīt slimnīcā, tēvs bieži bija izbraukumos. Liesmu nolēma uz kādu laiku ievietot tuvākajā bērnunamā, kur tēvs viņu bieži apciemoja.
Kara atbalss
Vasarā patīkamākais notikums bija brauciens uz nometni — viņa bija to astoņu laimīgo skaitā, kurus izvirzīja šim braucienam. Nometne bija skaistā vasarnīcā priežu silā. Tur bija dažādu tautību bērni.
Taču rāmo mieru pārtrauca karš. Tā atbalss bija jūtama arī nometnē. Kad Liesma tālumā ieraudzīja lidojam lidmašīnas, viņa nesaprata, kāpēc no tām birst melnas lapiņas. Tikai tad, kad atskanēja sprādzieni, viņa saprata, ka vācieši bombardē staciju. Kara sākumā Liesmai nācās doties ganu gaitās. Viņa kalpoja pie vairākiem saimniekiem — daži viņu uzņēma kā ģimenes locekli, citi — kā zemākas kārtas cilvēku. Diemžēl ar vecākiem Liesmai vairs neiznāca satikties. Nomira tēva tēvs, un viņi aizceļoja uz tēva mājām. No turienes vācieši tēvu izsūtīja nezināmā virzienā. Māte no pārdzīvojumiem zaudēja valodu un drīz nomira. Vēl pēc dažiem mēnešiem Liesma uzzināja, ka mirusi arī mātes māsa, kura līdz šim bija rakstījusi meitenei vēstules.
Bēgļu gaitās
Bērnunamā tikai retais skolotājs pret bērniem bija sirsnīgs un iejūtīgs. Daļu bērnu atdeva audžuvecākiem, bet Liesma palika bērnunamā. Ganu gaitas mijās ar dzīvi bērnunamā. Kad viņa atgriezās bērnunamā pēdējo reizi, viņu sagaidīja priecīga ziņa — vēstule no tēva, kurš bija Francijā. Gadu viņam nebija ļauts sarakstīties ar dzimtenē palikušajiem. Viņš rakstīja, ka svešumā ir skaisti, daudz ziedošu rožu, bet ilgas pēc dzimtenes esot stiprākas par visu.
Vēlāk Liesma ar saimniekiem devās bēgļu gaitās. Nākotne bija nezināma, tikai katru dienu ceļš veda tālāk no mājām. Nodedzinātas sētas, bumbu sprādzieni, mīnēti ceļi — tas bēgļus vairs nepārsteidza.
Sods — malkas
kraušana
Kad bēgļi atgriezās mājās, bija skaists saulains oktobra rīts. Liesmas mājvieta atkal bija bērnunams. Liesma mācījās skolā. Reiz visa klase nolēma “nobastot”, jo bija Lieldienas, bet 1946. gadā tādas nesvinēja. “Grēkāžiem” pēc tam piesprieda sodu — sakraut malku skolas šķūnī.
Kad tika iegūta pamatizglītība, Liesma izvēlējās mācīties lauksaimniecību, jo skola bija tuvāk dzīvesvietai. Pēc reorganizācijas viss kurss devās mācīties uz Stāmerienas tehnikumu.
Ar audžutēvu vairs netiekas
No svešuma dzimtenē atgriezās audžutēvs un apprecējās ar jaunības dienu paziņu. Acīmredzot viņai bija iebildumi, ka viņš satiekas ar Liesmu, to meitene uzzināja no pazīstamiem cilvēkiem. Vēlāk, kad Liesma dabūja audžutēva adresi, viņa uzrakstīja vēstuli. Drīz pēc tam viņa saņēma ziņu, ka tēvs miris ar infarktu. Vēstulei bija pievienota bēru fotogrāfija. Kur viņa kaps, meitene nezina, jo, kad gribēja to apmeklēt, audžutēva sieva atrakstīja, ka māja pārdota un vairs neesot, kur pārnakšņot.
Diagnoze — bērnu trieka
Reiz Liesma nejauši bija traumējusi kāju. Pēc saņemtās injekcijas viņa vairs nevarēja atgriezties skolā, jo nespēja pastaigāt. Pēc tam bija ilgstoša ārstēšanās slimnīcā, un, kad viņa pēc ārstēšanās jau bija sakravājusi mantas, lai dotos mājup, sākās paralīze. Speciālisti no Rīgas konstatēja jaunu diagnozi — poliomielītu jeb tautā saukto bērnu trieku. Un atkal ilga ārstēšanās. Viņu bieži apciemoja kursabiedri, atveda pierakstus, lai meitene varētu mācīties. Tā Liesma pabeidza tehnikumu kopā ar viņiem. Pēc tam — lielā dzīve.
Grūtākais bija 1949. gads, kad Liesmai bija jānoskatās, kā tika izpostītas daudzu cilvēku dzīves. Staļina laiks bija Liesmas paaudzes pārbaudījumu laiks — tad nevarēja zināt, no kuriem cilvēkiem jāuzmanās un ar kuriem nevar runāt par politiku. Meitene strādāja gan Dobeles saimniecībā “Nākotne”, gan izmēģinājumu saimniecībā “Kārļi”. Te viņu apciemoja tehnikuma laika draugs Pēteris, kas strādāja par agronomu, vēlāk draudzība turpinājās vēstulēs.
“Varēja būt, bet
nebij…”
Pēc laika dzīve ieviesa kārtējās korekcijas. Draudzene iekārtoja viņu darbā vietējā bibliotēkā, un Liesma iestājās Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā, kur mācījās neklātienē. Vēlāk viņu uzaicināja uz kaimiņpagastu, kur atvēra jaunu bibliotēku.
Nelaimīgs bija liktenis viņas jaunības draugam Pēterim, kuram viņa atsacīja tāpēc, ka bija kļuvusi invalīde. Astoņus gadus ilgusī draudzība atmiņā palikusi uz mūžu. Bija gandrīz vai kā dziesmā: “Varēja būt, bet nebij/ Ne skūpstu, ne mēnesnīcas…”. Pēteris bija precējies, ģimenē auga divas meitas, pats traģiski gāja bojā 39 gadu vecumā.
Lielākā vērtība ir draugi
Liesma aktīvi iesaistījās pagasta dzīvē, palīdzēja draudzenei, kura bija grāmatvede, iekasēt nodokļus. Savu dzīvi viņa saistīja ar cilvēku, kuru arī liktenis nebija žēlojis. Kopā ar viņu pavadīja 34 gadus, līdz viņš aizgāja aizsaulē. Bērnu viņiem nebija.
Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, Liesma par sava mūža lielāko vērtību uzskatīja dzīvē iemantotos draugus un krustbērnus, kuri neļāva viņai kļūt vecai. Savulaik vīram viņa bija teikusi: “Es noteikti dzīvošu līdz 100 gadiem.” Daudz spēku viņa smēlusi no grāmatās lasītā, no vērojumiem dzīvē.
Savulaik, kad Liesma bija pārnākusi uz jauno darbavietu, viņai gadījās sastapt cilvēkus, kuri par citiem zināja vairāk nekā viņi paši par sevi. Labs “kumoss” bija arī Liesmas dzīve. Nonāca pat tiktāl, ka viņa gribēja atvadīties no dzīves, kas viņai sagādājusi tik daudz pārbaudījumu. Taču šo nodomu viņai palīdzēja pārvarēt kāds literārs varonis, kurš, pat ar vienu kāju stāvot kapa malā, uzskatīja, ka dzīve jāuztver ar humoru. Tas kļuva arī par Liesmas vadmotīvu — par visu tikai pasmaidīt un nelaist sirdī pārdzīvojumus. Un, ja arī grūti, smaidīt par spīti visam.
