Zalves pagasta Sproģos dzīvo Emīlija Zemlicka, kura dzimšanas dienu svin Pirmajos Ziemassvētkos. Kad ierodamies, mūs sagaida smaidīga, dzīvespriecīga kundze un laipni aicina dzīvoklī. “Ciemiņi manās mājās vienmēr laipni gaidīti,” saka jubilāre.
No bērnības darbā
Emīlija Zemlicka dzimusi Daugavpils rajonā, Zariņu pagastā. Tur viņa dzīvojusi līdz 1959. gadam. “Visādi ir gājis, ir bijuši gan prieki, gan bēdas,” sākot sarunu, saka jubilāre.
Ģimenē bijuši četri bērni — divas meitas un divi dēli. Otrā pasaules kara pēdējā gadā Emīlijas tēvs pazudis bez vēsts. “Toreiz cilvēki pazuda, un neviens par viņiem neko neuzzināja. Mazais brālis tēvu nemaz neredzēja,” asarām acīs stāsta Emīlija Zemlicka. “Tā māte mūs audzināja viena. Māte daudz slimoja, un nācās arī pašiem daudz strādāt. No vasaras līdz vēlam rudenim ganījām lopus. Mācību laikā pārnācām no skolas, izpildījām mājasdarbus un uz ganībām. Fermā, kurā strādājām, bija ļoti neiejūtīgs priekšnieks, un mums, maziem bērniem, bija jābaro teļi, bet paaugstinājumi, uz kuriem jāuzliek barības spaiņi, bija augsti, un to mums izdarīt bija grūti. Tur gāja briesmīgi,” stāsta Emīlijas kundze.
Pēc kara lielākā daļa ģimeņu nebija turīgas, un iztika bija bija knapa. “Bija reizes, ka mums pat maizes nebija,” atceras jubilāre. “Mēs ēdām raušus, kurus veda lopu barošanai, tie bija gatavoti no kukurūzas un toreiz šķita ļoti garšīgi.”
Dzīve paiet fermā
Pēc pamatskolas beigšanas Emīlija Zemlicka sāka strādāt cūku fermā. “Par mācībām toreiz sapņoju, jo bija jādomā, kā nopelnīt iztikai,” stāsta Emīlijas kundze. “Man bija jāapkopj piecpadsmit sivēnmāšu un sivēni, bija jāstrādā ilgas stundas, bet samaksa bija niecīga. Var teikt, ka fermā dzīvoju. Toreiz biju slavena visā rajonā, bet ko tas deva? Neko! Neviens jau to nenovērtēja. No smagā darba man sāka sāpēt kājas un ārsti aizliedza strādāt fermā.”
Pēc tam jubilāre strādājusi par pastnieci.
1959. gadā Emīlijas kundze apprecējusies un kopā ar vīru pārcēlusies uz Zalves pusi. “Ar nākamo vīru iepazināmies Daugavpils pusē. Viņš strādāja meliorācijā un uz turieni bija nosūtīts komandējumā, tā mūs dzīve saveda kopā,” stāsta Zemlickas kundze.
Tad sākusi strādāt Sproģos, sierotavā, no kurienes arī aizgājusi pensijā.
Audzē zemenes
“Nevarēju nosēdēt, rokas klēpī salikusi,” saka jubilāre. “Piemājas dārziņā sāku audzēt zemenes. Sākumā tikai ģimenei un draugiem, bet pēc tam šī lieta “aizgāja”. Man bija sešpadsmit sešdesmit metru garu zemeņu vagu. Tās kopu ne jau viena, palīdzēja gan meita, gan mazmeita. Pēc ogām savulaik brauca pircēji no Neretas, Mazzalves un citām vietām.”
Saldo ogu audzēšanā Emīlijas kundze neizmanto nekādus ķīmiskos preparātus. “Lai zemenes nenosaltu, esmu pie dārza pat kurinājusi ugunskurus, nobiedējot kaimiņus, agri rītos laistījusi tā, ka pašai rokas nosalušas, bet vasarā raža vienmēr ir bijusi,” saka Emīlija Zemlicka.
Paldies mobilo tālruņu izgudrotājiem!
Emīlijas kundzes ģimenē izaudzināta meita un mazmeita. Meita pirms septiņiem gadiem devusies strādāt uz Angliju. “Sākumā domāja, ka aizbrauks tikai uz laiku piepelnīties, bet nu jau septītais gads, kā viņa tur dzīvo. Mazmeita beidza koledžu, aizbrauca pie mātes un arī nolēma tur palikt. Meita gan sola, ka noteikti atgriezīsies.”
Ar saviem mīļajiem jubilāre sazinās regulāri. “Katru nedēļu sazvanāmies gan ar meitu un mazmeitu, gan ar māsu. Man jāsaka milzīgs paldies cilvēkiem, kuri izgudroja mobilo telefonu, tagad nav nekādu problēmu sazināties. Nesen man bija acs operācija, no slimnīcas bez problēmām varēju piezvanīt saviem tuviniekiem. Nav kā agrāk jāskrien uz pastu un stundām jāgaida tālsaruna.”
Pilna pūralāde
Jubilāres vaļasprieks ir rokdarbi. Mājā ir liela pūralāde, pilna ar jubilāres adītajām zeķēm, cimdiem un rokdarbiem. “Esmu pieadījusi tik daudz, ka pietiks bērniem un mazbērniem. Adījumi sūtīti arī uz Angliju. Pēc operācijas vairs tik daudz nedrīkstu adīt, bet darīt ir ko,” saka Emīlijas kundze.
Piemājas dārzā aug ne tikai zemenes, bet arī ogukrūmi, ābeles, dārzeņi, kurus katru gadu konservē. “Uz veikalu eju reti, man pašai visa pietiek. Un varu dalīties arī ar citiem. Mani vecāmāte bērnībā iemācīja: “Labāk otram dot nekā no otra lūgt.” Ja nav cukura, man ir sulas, ja nav maizes, cepu pankūkas un ēdu ar “zapti”, visa pietiek.” Jubilāre piemājas dārziņā audzējusi arī melones un arbūzus, bet atzīst, ka tiem pietrūkst saules un tie nav tik saldi kā ievestie.
Kā mazi
eņģeļi
Emīlijas Zemlickas ģimenē Ziemassvētki ir arī jubileju laiks.
Visjaukākās atmiņas par Ziemassvētkiem viņai ir no bērnības. “Atceros, kā Ziemassvētkos kopā ar vecākiem gājām uz pirti. Tēvs mūs visus trīs aiznesa uz pirti un atnesa. Pēc tam vārtījāmies pa gultu, un mamma mūs noslaucīja. Toreiz tas šķita tik jautri,” atmiņās kavējoties, stāsta jubilāre. “Mājās bija patafons, istabā skanēja mūzika, un tēvs ņēma mani klēpī un dejoja. Ziemassvētkos devāmies uz baznīcu. Vecāki mūs ar māsu īpaši sapucēja. Mums abām bija baltas kleitiņas ar sarkanām pogām, kuras tēvs speciāli bija pircis Daugavpilī, baltas cepurītes, izskatījāmies kā divi mazi eņģelīši.”
Arī padomju laikā, kad tas bija aizliegts, Emīlijas kundze kopā ar ģimeni svinējusi Ziemassvētkus. “Mums ziemas saulgrieži ir īsts svētku laiks — meitai dzimšanas diena ir 24., man 25. decembrī, mātei 1. janvārī, jaunākajam brālim 2. janvārī.”
Divas reizes Emīlijas kundze dzimšanas dienu svinējusi arī pie meitas Anglijā.
