Otrdienas vakarā pēc paziņojuma par to, ka jaunajā mācību gadā uz skolu varēs doties tikai tie bērni, kuri ir potēti pret vīrusu Covid-19, pārslimojuši to vai veiks testu, internets burtiski uzsprāga no sociālo tīklu lietotāju komentāriem. Kā jau ierasts, saistībā ar vīrusa izplatību, masku lietošanu, potēšanos un dažādu ierobežojumu ieviešanu un atcelšanu katram noteikti bija kas sakāms šajā sakarā. Vieni jauno kārtību jau paspēja nodēvēt par bērnu zombēšanu, citi par bērnu tiesību pārkāpumu un vardarbību pret bērnu. Taču bija arī tādi, kuri atviegloti uzelpoja, jo ir rasts vismaz kaut kāds risinājums, lai bērni rudenī varētu sākt mācības klātienē.
Es laikam piederu pie tiem pēdējiem. Pret bērnu vakcināciju attiecos samērā skeptiski, tāpēc risinājums ar iknedēļas testēšanu liekas pieņemams. Es kā divu bērnu mamma, kura četrus mēnešus ierobežojumu dēļ strādājusi no mājām un visu šo laiku esmu vērojusi atttālināto mācību procesu, esmu par to, lai labāk viņi reizi nedēļā spļauj trauciņā un mācās skolā. Vēlme atgriezties darbā ierastajos apstākļos un ritmā bija arī viens iemesliem, kāpēc beidzot izlēmu par labu vakcinācijai. Apvienot strādāšanu mājās ar bērnu mācībām, atzīšos, bija ārkārtīgi grūti, brīžiem pat neiespējami. Vasarā gan varēja nedaudz atvilkt elpu, taču rudeni gaidīju ar lielām bažām.
Manā skatījumā, aizvadīto mācību gadu var principā izsvītrot no bērnu izglītības kopuma. Ne jau visi bērni ir tik patstāvīgi, lai ar pilnu atdevi apzinīgi strādātu mājās bez īpašas pieskatīšanas, īpaši sākumskolas posmā. Un ne jau visās ģimenēs vecākiem ir tik daudz laika un uzmanības, cik patiesībā vajadzētu veltīt bērnam mācību procesa laikā. Arī pats attālinātais process, teikšu godīgi, kāds nu kuro reizi bija. Un, ja vēl tālākos laukos ir slikts interneta pieslēgums, tad par kādu kvalitāti vispār varam runāt?! Nav noslēpums, ka Latvija bija viena no tām Eiropas valstīm, kurā mācību gada laikā bērni visilgāk nosēdēja mājās.
Mani vairāk interesē testēšanas praktiskā puse — kā gan šis process notiks, un vai skolās un laboratorijās spēs tikt ar to galā? Iedomājos lielo Aizkraukles skolu, kur vienā dienā testu vajadzētu nodot vismaz 700 skolēniem, un laboratoriju, kurai jāapkopo visi analīžu rezultāti. Un kas notiks ar tiem bērniem, kuru vecāki tomēr kategoriski iestāsies arī pret iknedēļas testēšanu? Vai skolā varēs paralēli nodrošināt apmācību klātienē un attālināti? Par vienu gan esmu pārliecinājusies — bērni visas šīs lietas uztver daudz mierīgāk un vienkāršāk, ja vien paši vecāki savas atvases nav “nozombējuši” jau mājās. Viņiem nav īpašu problēmu gan maskas lietot, gan spļaut trauciņā.
