Aizkraukles arodvidusskolā vokāli instrumentālo ansambli jau četrus gadus vada Artūrs Zemnieks. Ar saviem skolēniem Artūrs piedalījies dažādos konkursos un festivālos, izcīnot arī godalgotas vietas. Artūra Zemnieka mūziķa talantu novērtējuši arī Latvijā pazīstami un populāri mūziķi. Viņš piedalījies Normunda Rutuļa albuma kas, saņēmis “Gada balvu”, kā gada labākais šlāgermūzikas albums, ierakstīšanā.
Pirms sarunas ar Artūru vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”
Vārds, uzvārds: Artūrs Zemnieks.
Dzimšanas laiks un vieta: 1983. gada 26. maijs, Skrīveri.
Dzīvesvieta: Aizkraukle.
Izglītība: augstākā, absolvējis Latvijas Universitātes, Vēstures un filozofijas fakultāti.
Nodarbošanās: Aizkraukles arodvidusskolas vokāli instrumentālā ansambļa vadītājs, mūziķis.
Ģimene: meita Emīlija.
Horoskopa zīme: Dvīņi.
Vaļasprieks: mūzika un vēsture.
Pirmā “Cāļa” dalībnieks
— Kā sākas tavas mūziķa gaitas?
— Jau agrā bērnībā. “Dārziņā” mūzikas skolotāja Gunta Rūķe, laikam ievēroja ka man ir muzikālā dzirde. Un tā es četru gadu vecumā piedalījos bērnu dziedāšanas konkursā “Cālis”. Nokļuvu līdz finālam Rīgā un tiku laureātu vidū. Tas bija pirmais “Cāļa” konkurss Latvijā, tajā piedalījās arī maestro Raimonds Pauls. Pēc tam mācījos mūzikas skolā.
— Kādu mūzikas instrumentu mācījies spēlēt?
— Sākuma mācījos spēlēt klavieres, bet šis mūzikas instruments man bija pārāk garlaicīgs. Tad izvēlējos trompeti, mans skolotājs bija Ziedonis Puķītis. Pateicoties viņam izjutu mūziku. Spēlēju viņa orķestrī, kas jau bija kā bigbends, un mūzikas stils bija džezs. Līdz ar to mūzika interesēja vairāk. Varēju to vērtēt citādi. Padsmitnieka gados vairāk sāka interesēt rokmūzika. Tajā laikā Skrīveros ģitārspēli mācīja Atis Pelčers, gāju pie viņa uz privātstundām un mācījos spēlēt ģitāru. Tagad tas ir mans mūzikas instruments.
— Tagad arī spēlē vairākus mūzikas instrumentus?
— Pašlaik vairāk spēlēju ģitāru. Trompeti un klavieres retu reizi — dažreiz piesēžos pie sintezatora.
Prieks par paveikto
— Kāpēc tu, vēsturnieks, strādā par mūzikas skolotāju?
— Tas ir interesants darbs. Mācu ne tikai arodskolā, bet arī privāti. Jau ceturto gadu Aizkraukles arodvidusskolā vadu vokāli instrumentālo ansambli. Ir patīkami, ka jaunieši ar interesi kaut ko dara. Sabiedrībā ir diezgan maldīgs priekšstats par arodskolas jauniešiem, vairums uzskata, ka tur mācās tikai tie, kam ir sociālās vai uzvedības problēmas. Varu teikt, ka arodskolā ir ļoti daudz talantīgu jauniešu. To apliecina fakts, ka iepriekšējā mācību gadā mūzikas skatē ieguvām trešo vietu Latvijā. Tajā piedalījās vairāk nekā divdesmit skolu no visas Latvijas. Turklāt ar arodskolēniem strādāt ir ļoti jautri. Viņu dzīves skatījums ir daudz krāšņāks un interesantāks, nekā vairumam šķiet. Lielākā daļa puišu, kuri nāk pie manis mācīties pirms tam ar mūziku nav nodarbojušies. Faktiski viņi sāk no nulles, jo pirms tam nav mācījušies arī mūzikas skolā. Un, ja tā var sasniegt labus rezultātus, tad ir prieks par paveikto. Gan man, gan jauniešiem.
— Un kā tad ar vēsturi?
— Vēsture man vienmēr ir interesējusi un patikusi. Īpaši Latvijas senvēsture. Izglītības iegūšana man ir bijusi kā vaļasprieks. Kādreiz patika Laimoņa Pura grāmatas par Latvijas vēsturi, to ietekmē arī sāku par vēsturi interesēties. Kādreiz nelaidu garām nevienu “National Geographic” televīzijas raidījumu par vēsturi. Kad sāku studēt, sapratu, ka viss ir daudz nopietnāk. Studijas bija sāktas, pamest negribējās. Pēc tam iestājos maģistrantūrā, pagaidām gan vēl nav izdevies to pabeigt. Līdz šim naudu esmu pelnījis tikai ar mūziku. Gan kā skolotājs, gan piedaloties dažādos mūzikas projektos. Jau vidusskolā sākām spēlēt pirmajās ballītēs.
“Gada balva” kopā ar Rutuli
— Kādos mūzikālos projektos esi piedalījies?
— Pagaidām lielākais sasniegums ir kopā ar Normundu Rutuli iespēlētais viņa soloalbums “Vēlreiz mājās”. Šis disks ieguva “Gada balvu” nominācijā “Labākais šlāgermūzikas albums”. Man bija gods spēlēt kopā ar daudziem Latvijā pazīstamiem mūziķiem: — Gundaru Lintiņu no “Credo”, Igoru Loskovu no “Rebel”, Aivaru Hermani un vēl daudziem, kurus mēs redzam televīzijā.
— Kā izvēlās partnerus šādiem projektiem?
— Tā drīzāk tā ir nejaušība. Viss vairāk vai mazāk notiek ar pazīšanos. Ja dzīvē kaut ko ļoti vēlies, to arī izdodas sasniegt. Manā gadījumā, lai arī es vairāk spēlēju rokmūziku, piedāvāja iespēlēt šlāgermūzikas albumu. Projektu ir bijis diezgan daudz. Tie sākās tad, kad Skrīveros iepazinos ar Jāni Retenaju, kas ir grupas “Dakota” mūziķis un producents, viņš piedalās daudzu šlāgermūzikas albumu izdošanā un aranžēšanā. Kādā pasākumā viņam iepatikās, kā es spēlēju ģitāru, un tad arī bija piedāvājumi. Tā vairākus gadus viņš mani iesaista dažādos projektos. Kopā ar saviem bijušajiem arodskolas audzēkņiem spēlēju grupā “Klusā stunda”. Spēlējam saviesīgos pasākumos.
— Tātad studijā pagaidām strādā tikai pie šlāgermūzikas albumiem?
— Pagaidām jā. Reāli tas ir vienīgais mūzikas stils. ar kuru Latvijā var nopelnīt iztikai. Tie, kas šajos mūzikas projektos iesaistās, nav šlāgermūziķi. Albumos arī nav tipiska šlāgermūzika, drīzāk dažādu stilu sajaukums.
Pelna tikai “Prāta vētra”
— Kāda ir situācija Latvijas mūzikas tirgū?
— Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tā ir pasliktinājusies. Pieprasījums pēc mūzikas ir samazinājies. Tas bija jūtams jau gada sākumā, kad spēlēju Rīgā, Latviešu biedrības namā. Jau tad runāja, ka apmēram 80% pasākumu, kas bija paredzēti šajā gadā, ir atcelti. Protams, ekonomiskā situācija valstī skar arī mūziķus. Latvijā ir tikai viena grupa, kas ar mūziku pelna — “Prāta vētra”, visi pārējie kaut kur piestrādā. Ar rokmūziku Latvijā iztikai nenopelnīsi, tas ir tikai vaļasprieks. Uz ārzemēm izsisties arī tikpat, kā neiespējami, tur savu mūziķu pietiek.
Brīvdienas kompensē darbadienās
— Mūziķi lielākais “pļaujas laiks” ir brīvdienas. Vai darbs netraucē ģimenes dzīvi?
— Varbūt nedaudz. Brīvdienās ārpus mājas pavadīto laiku kompensēju ar to, ka esmu mājās darbdienās, jo skolā man darbs sākas tikai pēcpusdienā. Līdz tam varu pievērsties ikdienas darbiem.
— Kādu mūziku pats labprāt klausies?
— Vairāk pie sirds ir roks, bet klausos daudz ko. Patīk deviņdesmito gadu mūzika — “Jumprava”, “Lādezers” un daudzas citas grupas. Tādu konkrētu stilu nemaz nevaru nosaukt. Mūziķis, kura ģitārspēli klausos un ļoti augstu vērtēju, ir Džo Satriānī, kas man ir kā paraugs, pēc kā tiekties.
— Tagad populāri ir muzikālie šovi. Kā tu vērtē šādus pasākumus?
— Visnotaļ pozitīvi. Labāk lai cilvēki skatās “Koru karus” vai “Dziedošās ģimenes” nekā kaut kādu “Baiļu faktoru”. Savu misiju šie šovi izpilda, tie sniedz cilvēkiem pozitīvas emocijas. Pats gan tiem īpaši nesekoju līdzi, bet, kā esmu “garām ejot” redzējis, tie arī no profesionālā viedokļa ir diezgan augstā līmenī.
Dzintra Dareiko,
Aizkraukles arodvidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā:
— Artūrs ir ļoti atbildīgs, precīzs un zinošs jauns cilvēks. Viņš ļoti labi saprotas ar jauniešiem. Visi, kas apmeklē viņa nodarbības, ir gandarīti un pateicīgi viņam. Jaunieši, kuri pie viņa mācījās pirms dažiem gadiem, tagad ir izveidojuši savu grupu. Tas liecina, ka Artūrs ar savu darbu prot iedvesmot.
