Mans Indriķis laikam kļūst vecs — viņam taču ar redzi pavisam slikti.
Ziemas krājumu vairošanai nolēmu viņu aizsūtīt uz mežu sēnēs, bet pati apsolīju tās mājās iztīrīt. Kādu lapiņu vai zariņu no spaiņa izlasīt — kas tad tur? Man aizdomīgi šķita, kur viņš tik lielas bekas salasījis? Pa gabalu jau skaistas, bet visas… tārpainas. Es, protams, sarīkoju skandālu — ja nemāk sēņot, nav ko mežā darīt! Visu laiku lielās, ka izcils sēņotājs, bet ko mājās nes? Brāķi! Viņa atbilde mani vispār šokēja. Viņš to esot tīšām darījis, jo es taču uz mežu neejot un neizjūtot sēņotāja emociju gammu. Viņu, mežā ieraugot sēni, vispirms pārņem nevaldāms prieks, bet, kad nogriež kātiņu un konstatē, ka jāmet ārā, sirds pa muti kāpj! Atradies dzejnieks! Šitā jau viņš man indīgās sēnes arī var iesmērēt. Labāk ēdīšu speķi, lai sēnes tīra un ēd pats!
