Linda Mihailova ir grāmatvede uzņēmumā “Circle K Business Centre”. Pamatizglītību ieguva dzimtajā Jaunjelgavā, vidusskolas atestātu vakarskolā, jo paralēli mācībām strādāja. Astoņus gadus Linda par mājām sauca Džērsijas salu. Ilgas pēc mājām un tuviniekiem palīdzēja pieņemt lēmumu pirms diviem gadiem atgriezties dzimtenē. Ārzemju pieredze, pozitīvie cilvēki un piedzīvotais “iepotēja” dzīvesprieku un pilnveidoja personību. Tālienē Linda ar domubiedriem iesaistījās labdarības pasākumos, ko klusi un bez liekas pompozitātes turpina Latvijā. Pērn viņa organizēja labdarības pasākumu un dāvanas pansionātos mītošajiem senioriem, šopavasar palīdzēja Jaunjelgavas klaiņojošajiem kaķēniem atrast jaunas mājas. Linda ir piemērs tam, ka labais vairo labo.
Sala sevi izsmeļ
— Astoņi gadi ir ilgs laiks. Kas pamudināja atgriezties Latvijā?
— Man nebija plānu doties prom. Tolaik man bija 20 gadu. Izglītības nebija, strādāju veikalā “Maxima” Ikšķilē. Dzīvē nebija perspektīvu. Darbu mēģināju apvienot ar mācībām Ogrē. Visu laiku biju stresā, nogurusi, neizgulējusies. Radās piedāvājums doties strādāt uz Džērsijas salu, nolēmu pamēģināt. Tas bija arī emocionāli smags posms, biju šķīrusies ar tā laika draugu — pirmo mīlestību. Likās, ka pasaule sabruka. Džersijā sāku strādāt, uzradās draugi. Negribēju visu mūžu būt viesmīle, izmācījos grāmatvedību. Ik gadu, viesojoties Latvijā, pārņēma sentiments, negribējās braukt prom. Džērsijas sala ir mazāka nekā Rīga. Astoņos tur nodzīvotos gados biju izdarījusi visu, ko tur varēju. Sala man bija izsmelta. Vienīgais, kas mani tur turēja, bija labi atalgotais darbs. Ilgojos pēc ģimenes. Nesapratu, kāpēc spiežu sevi atgriezties Džērsijā. Tad jau man bija izglītība un pieredze, nolēmu mēģināt meklēt darbu Latvijā. Likums toreiz vēl nenoteica, ka darba sludinājumā obligāti jānorāda darba alga. Vienīgais veids, kā to noskaidrot, bija, piesakoties vakancei. Aizsūtīju pāris CV, jau nākamajā dienā saņēmu atbildi, ka ar mani vēlas runāt. Biju Džērsijā, intervijas notika caur “Skype”. Jau pēc divām dienām man piedāvāja darbu. Pateicu “jā”, bet vēl mēnesi šaubījos. Nebiju plānojusi, ka viss notiks tik strauji. Mēneša laikā atvadījos no savas astoņu gadus ilgās dzīves, pārdevu mēbeles, mašīnu, sakravāju mantas un atgriezos dzimtenē.
— Nenožēlo lēmumu?
— Atgriežoties pārņēma miers un laimes sajūta. Protams, bija neliels kultūršoks. Biju pieradusi pie Džērsijas dzīves ritma, iespējām un cilvēkiem. Latvieši ir īgni, attieksme pret līdzcilvēkiem ir salta. Bet mani tas neskāra, es biju priecīga, ka esmu atgriezusies pie ģimenes. Māju sajūta ceļ spārnos. Nekāda nauda vai kas cits neaizstās ģimeni — māsu, brāli, mammu un vecmammu, kurai drīz būs 80 gadu. Laiks ar mīļajiem ir lielākais dārgums, kas mums ir. Telefonsarunas to nespēj aizvietot.
— Pastāv stereotipi, ka grāmatveži ir tādi mierīgi. Bet tas laikam nav par tevi.
— Esmu tipisks Auns — garlaicīga dzīve nav domāta man. Vienmēr atradīšu kādus piedzīvojumus, nodarbes vai problēmas. Neesmu no tiem, kas dienu pavada pie televizora ekrāna. Džersijā iepazinu salsu, šī deja ir viena no manām kaislībām. Džērsijas draugi stimulēja manu personības attīstību. Tur cilvēki ir aktīvi, vienmēr kustībā, tiecas uz sevis pilnveidošanu. Latvieši ir pasīvāki. Džērsijā visi draugi strādāja, mācījās un aktīvi pavadīja laiku. Esot šādā kompānijā, cilvēki viens otru stimulē un neļauj “iesūnot”. Aktīvās ikdienas un iespēju man pietrūkst. Līdz pavasarim dzīvoju Rīgā, sākoties pandēmijai, strādāju attālināti. Man patīk būt Jaunjelgavā, tomēr šeit nav pārāk daudz iespēju. Salsas dejošana šobrīd ir atstāta novārtā, jo mans draugs nedejo un izbraukāt uz nodarbībām Rīgā ir grūti. Draudzene Jaunjelgavā rīko fitnesa nodarbības, apmeklēju tās, dodos izbraucienos un pastaigās. Ja ir grib, tad var atrast, kā labi pavadīt laiku. Viss atkarīgs no cilvēka un gribēšanas. Man patīk ceļot un apgūt valodas. Esmu mācījusies spāņu, poļu un franču valodu. Man ļoti patīk Spānijā — tās valoda, salsa, gardais ēdiens un saule.
Nespēj palikt vienaldzīga
— Kā sāki krāt karmas punktus — nodarboties ar labdarību?
— Džērsijā notika dažādi labdarības pasākumi, kuros iesaistījos. Strādājot Latvijā, mana darbavieta Ziemassvētkos iesaistījās akcijā, bērnunama bērniem sagādājot dāvanas. Bērni ir viens, bet es aizdomājos par senioriem. Vecmamma ik pa laikam stāstīja, ka, redz, tur dzīvo tantiņa, kurai nav bērnu, kas viņu svētkos apciemotu. Par bērniem Ziemassvētkos iedomājas daudzi, seniori paliek otrajā plānā. Uzzināju par akciju “Eņģeļu pasts”. Mājaslapā bija pansionātu saraksts ar iemītniekiem un viņu vēlmēm Ziemassvētkos. Vecīši svētkos gribēja zeķes, dvielīšus, šampūnus. Man sažņaudzās sirds. Mēs runājam par jaunākajiem telefona modeļiem, kamēr ir cilvēki, kam sirdi sildītu tik vienkāršas un elementāras lietas. Mēs pārāk maz domājam par līdzcilvēkiem. Iesaistoties akcijā, sagādātā dāvaniņa par attiecīgu samaksu tiek nodota kurjeram. Šī summa bija administratīvie izdevumi, kas ļauj uzturēt projektu. Neatceros vairs precīzi, bet izdevumi kurjeram bija gandrīz lielāki par dāvanas vērtību. Es visu saprotu, bet pilnībā neuzticos labdarības akcijām, ka tiešām viss saziedotais aiziet paredzētajam mērķim. Nolēmu ņemt iniciatīvu savās rokās. Ieliku ziņu sociālajos tīklos, atsaucība bija liela. Ar līdzcilvēku palīdzību un atbalstu sagādājām dāvanas Skrīveru pansionāta un Vīgantes sociālās mājas iemītniekiem. Brālis nodarbojas ar parkūru, viņam ir draugs, kas spēlē saksofonu, vēl mums pievienojās divas māsas no Lielvārdes. Saģērbāmies rūķu tērpos, izdalījām dāvaniņas un seniorus iepriecinājām ar parkūra šovu, saksofona spēli un muzikāliem priekšnesumiem. Tas prasīja daudz laika un pūļu, lai visu noorganizētu, tomēr tas siltums, kas pārņem, redzot senioru prieku, ir nenovērtējams. Sirmgalvjiem nevajag dārgas dāvanas, lielākais prieks ir viesošanās un kopā pavadītais laiks, sarunas.
Dod iespēju dzīvot
— Jaunjelgavā runā, ka tu palīdzi klaiņojošiem kaķēniem. Kā tas sākās?
— Augot man apkārt bija vecmammas trīs kaķēni. Tie man vienmēr bijuši mīļi dzīvnieki, man pašai ir no Rīgas patversmes paņemts mīlulis. Man viņu ir žēl. Mēs, cilvēki, spējam paši sevi apgādāt ar nepieciešamo, bet kaķis ir atkarīgs no mūsu žēlsirdības. Viena pēc otras uzradās nevienam nepiederošas kaķenes, kurām piedzima kaķēni. Viss sākās ar vecmammas zvanu. Viņai šķūnī pieklīda kaķene, kas bija laidusi pasaulē divus kaķēnus. Pēc kāda laika mamma stāsta, ka pie veikala, kurā viņa strādā, jau kādu laiku dzīvojas kaķene, kurai tagad piedzimuši kaķēni. Sekoja ziņa no brāļa, kurš, nodarbojoties ar parkūru, pie kuģīša piestātnes pamestās mājas izdzirdēja kaķēnus. Vecmammas šķūnī piedzimušos kaķēnus ar mammu ienesām mājā. Pēc visiem šiem gadījumiem devos uz novada domi runāt ar izpilddirektoru par iespējamo palīdzību. Sazinājos ar biedrību “Felida”. Tā kā tā darbojas Aizkraukles novadā, tad Jaunjelgavas kaķēnus var uzņemt, sedzot attiecīgās izmaksas. Biju ar mieru apmaksāt pārtiku, cerēju, ka dome palīdzēs segt sterilizācijas un nepieciešamības gadījumā medicīniskās izmaksas. Viens variants bija kaķeņu iemidzināšana, ko dome varētu apmaksāt. Vienas kaķenes iemidzināšana maksā 30 eiro, sterilizācija — 40 eiro. Desmit eiro nav pārāk liela summa, tas dāvātu kaķenēm dzīvību un iespēju tikt pie mīlošiem saimniekiem. Dome atbalstīja. Divus pie veikala dzīvojošos kaķēnus neizdevās noķert reizē ar mammu. Kad man tas izdevās, paņēmu pie sevis. Viņi bija mežoņi, šņāca, nedevās rokās. Saplēsa aizkarus. Kādu dienu saņēmu zvanu no jaunjelgavietes: “Sveiki, es te kaķēnu jautājumā. Man teica, ka jārunā ar jums.” Pie kādas daudzdzīvokļu mājas vēlreiz bija parādījušies kaķēni. Paņēmu, ieliku sludinājumu, ka kaķēni meklē mājas, un uzreiz atradās cilvēki, kas vēlējās paņemt. Arī pie mammas vērsās paziņa kaķēnu jautājumā, kas bija dzirdējusi, ka es ar to nodarbojos. Tas nebija mans mērķis, bet es nespēju palikt vienaldzīga. Es šos kaķēnus nemeklēju, viņi paši mani atrada. Izdarīju to, ko lika sirdsapziņa. Priecājos, ka visiem kaķēniem izdevies atrast mīlošas mājas, savukārt kaķenes sterilizētas. Esmu pateicīga draugiem un līdzcilvēkiem, kas iesaistījās senioru apdāvināšanā un kaķīšu māju meklējumos. Viena es nebūtu tik daudz paveikusi, kopā mēs spējam daudz!
Jebkura pieredze ir laba
— Kā viss piedzīvotais ietekmējis tavu pasaules skatījumu?
— Ja nebūtu aizbraukusi, šobrīd būtu ar pesimistiskāku pasaules redzējumu. Draugi man “iepotēja” pozitīvismu. Dzīvē viss nāk, ja tu dari un seko savām vēlmēm. Nevar sēdēt uz vietas, sūkstīties un gaidīt, kad kaut kas labs notiks. Ir jāiet un jādara. Jebkura pieredze ir laba. Pat sliktās lietas ir vērtīgas. Pēc laika mēs spējam atskatīties uz kopainu, ko notikumi mums devuši, kādus ceļus pavēruši vai noņēmuši no nepareizā ceļa. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Notikumi mūsu dzīvēs ir likumsakarīgi. Ja es nebūtu aizbraukusi, tad, iespējams, man tagad nebūtu šīs pozitīvās domāšanas. Latvieši bieži čīkst, ka viss ir slikti, bet piecelties un mainīt kaut ko savā dzīvē nevēlas. Ārzemes iemācīja patstāvību un spēju paraudzīties uz lietām no gaišās puses. Visam, kas notiek, ir iemesls. Ticu augstākam spēkam, enerģijai, kas mūs virza. Mums katram dzīvē ir savs mērķis. Katra rokās ir tas, vai virzīsimies uz mērķi, kas piepilda sirdi. Jāiemācās dzīves skolas pārbaudījumus uztvert pozitīvi, saskatīt ieguvumus. ◆
