“Visi garāmbraucēji filmēja un fotografēja, bet neviens pat nepiestāja, lai apjautātos, vai nepieciešama palīdzība,” šādi savu pieredzēto sociālajos tīklos komentēja Jānis Eglītis, kurš sniedza palīdzību pirmdien smagā avārijā uz Jelgavas apvedceļa cietušajiem. Ceļu satiksmes negadījumā gāja bojā viens un cieta vēl divi bērni. Cietusi bija ģimene no Krievijas. Cilvēks, kurš mēģināja palīdzēt, pats ir policists, viņš zināja, kā sniegt pirmo palīdzību: kurš cietušais pirmais jāglābj, kuru nedrīkst kustināt, kuru vajag ietīt folijā, ar kuru vajag vienkārši parunāt. Taču viens cilvēks vienlaikus nevar darīt visu, bet palīgi uz ceļa nepieteicās. Varbūt tāpēc, ka stipri lija. Kāds droši vien uzskatīja, ka palīdzība jau tiek sniegta. Un, iespējams, kādam arī bija vienalga…
Toties netrūka tādu, kuri šajā situācijā saskatīja sensāciju un centās filmēt un fotografēt nelaimi. Kāds BMW vadītājs pat esot pamanījies signalizēt mirstošajiem…
Lasot notikušā atstāstu, patiešām pārņem šausmas. Vienaldzība nav nekas jauns, un tādi mēs diemžēl kļūstam aizvien vairāk — ejam garām guļošajam, nebāžam degunu svešos konfliktos un metam līkumu tur, kur paši varam iekulties nepatikšanās. Un tas viss ir saprotami un izskaidrojami. Arī tas, ka iejūtīgi cilvēki un laba sirds ne tikai mūsdienās ir brīnums. Atceros, pirms vairākiem gadiem braucu autobusā, kur nomira cilvēks. Vecā sieviete iekāpa autobusā, apsēdās, bet laikam jau šoferis manīja, ka nav kaut kas kārtībā. Ik pa brīdim skatījās atpakaļskata spogulī, tad strauji apturēja autobusu un piesteidzās pie viņas. “Viņai ir slikti!” iesaucās vadītājs. Tajā brīdī no apmēram divdesmit pasažieriem piecēlās trīs. Kāda sieviete mediķe metās palīgā, es skrēju uz tuvējām mājām zvanīt “ātrajai” palīdzībai, jo tolaik mobilo telefonu vēl nebija. Bija par vēlu, un cilvēku glābt diemžēl nevienam neizdevās. Šoks bija visiem, toties netrūka tādu, kuri pēc mirkļa sāka aizrādīt par to, ka kavējamies, ka uz ceļa vēl jāgaida policija.
Arī šajā gadījumā uz Jelgavas apvedceļa droši vien sava taisnība un pārliecība ir katram. Taču šis notikums kārtējo reizi liek domāt. Par to, ka tā var notikt arī ar mani. Ka arī manam bērnam kāds var vienaldzīgi paiet garām brīdī, kad būs vajadzīga palīdzība. Drošības izjūtu tas noteikti nevairo. Arī pūlī starp cilvēkiem tu īstenībā esi viens. Nupat kāda meitene man teica: dzīvē viss ir vienkārši! Arī šādos gadījumos viss ir tieši tā: iedomājies sevi nelaimē nokļuvušo cilvēku vietā. Vai tu rīkotos tāpat, ja tur būtu tev tuvs cilvēks? Manī šis notikums vairojis pārliecību cīnīties vismaz ar savu “man vienalga”.
