Pagājušajā nedēļā viens no notikumiem, kas nozīmīgs man, ar militāro jomu saistītam cilvēkam, norisinājās Latvijā.
Ādažos sākās vērienīgas starptautiskās militārās mācības, kuru laikā notika gatavošanās operācijai Afganistānā. Tajās piedalījās aptuveni divi tūkstoši karavīru no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un ASV. Tās bija vērienīgākās mācības kopš Latvijas iestāšanās NATO, un mūsu valstij to rīkošana izmaksāja 250 000 latu, taču sabiedrotās — ASV — šajās mācībās ieguldīja vairākus miljonus ASV dolāru. Mācību vajadzībām Ādažos bija nogādāts daudz militārās tehnikas.
Daudzi cilvēki noteikti vaicās: vai valstij ir lietderīgi ieguldīt militārajā jomā? Taču tā nav nekāda lieka naudas tērēšana, jo drošība ir mūsu stabilitāte. Latvijā nav iespēju veikt praktisko militāro apmācību. Jā, protams, mums notiek zemessargu apmācības, arī NBS karavīri piedalās dažādās mācībās, bet tā pieredze, ko gūst šādos pasākumos, ir nenovērtējama. Šādas mācības mūsu karavīriem ir ļoti nepieciešamas. Viņi Afganistānā un citur, kur piedalās misijās, darbojas sarežģītā vidē. Tādas mācības ir vajadzīgas, lai karavīri labi pildītu savus uzdevumus un lai atgrieztos mājās. Pats neesmu piedalījies misijās, bet, nenoliedzami, ka praktiskā pieredze ir nozīmīga, jo mēs glābjam cilvēku dzīvības, un tas ir mūsu pienākums.
Interesanti, ka militārajās mācībās iesaistīja arī vietējos iedzīvotājus — karavīri šajās dienās devās mācību patruļās pa Ādažiem. Daudziem tas bija pārsteigums un nepieņemami, ka karavīri ar ieročiem “klaiņo” pa Ādažiem, bet tā ir svarīga militārās taktikas apmācība, jo diemžēl bruņoti konflikti notiek ne tikai tuksnešos, bet arī apdzīvotās vietās.
To, ka šīs mācības ir īpašas, liecina arī Latvijas premjera Valda Dombrovska un aizsardzības ministra Imanta Viestura Lieģa vizīte.
Vēl viens notikums, kurš “satricināja” Latviju, bija Krievijas gaisa flotes lidmašīnu parādīšanās virs Latvijas teritorijas. Diemžēl šis ir viens no piemēriem, ja kāds no elektroniskajiem masu medijiem, ieliekot “pareizu” virsrakstu rakstam, panāk sensāciju. Neesmu nekāds gaisa satiksmes speciālists, bet ir skaidrs: ik dienu ne viena vien lidmašīna lido no Krievijas uz Kaļiņingradu. Domāju, ka šajā gadījumā no “mušas tika uzpūsts zilonis”. Ne velti pēc aizsardzības ministra komentāriem ziņa ātri vien pazuda no portāliem.
Saeima nupat nolēma vēl gadu pagarināt termiņu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalībai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vadītajā operācijā Afganistānā. Var jau teikt, ka mums tur nav ko darīt. Arī šim lēmumam ir divas puses, jo — kamēr mēs esam tur, tikmēr viņu nebūs te. Un arī karavīriem piedalīšanās šajā operācijā ir būtiska. Kur gan citur gūt reālo kaujas pieredzi?
Protams, tagad viens no aktuālākajiem jautājumiem ir jaunās valdības veidošana. Laba ir tā diena, kad izdodas neieslēgt televizoru un kad es nedzirdu ziņas. Diemžēl situācija ir tāda, kāda tā ir, un pagaidām neizskatās, ka būtiski kaut kas mainīsies. Apnikuši politiķu solījumi, kurus viņi tāpat nepilda.
To, kāda ir reālā situācija valstī, ļoti labi var redzēt tiešajā darbā. Ir bijušas situācijas, kad zemessargs atbrauc uz mācībām, viņam piezvana darba devējs, un ir jādodas prom, jo tagad darbu zaudēt neviens nevēlas. Var teikt, ka nu zemessardzē palikuši tikai entuziasti, kuriem militārā joma ir tuva. Arī jaunu cilvēku ir salīdzinoši mazāk kā agrāk.
Arī jaunsardzei nav labākie laiki, finansējums ir samazināts, līdz ar to daudziem jauniešiem ir liegta iespēja iesaistīties militārajās aktivitātēs. Maz ir arī tādu cilvēku, kuri par minimālu samaksu ar mieru strādāt ar jauniešiem. Taču zemessardzē vairāk iemāca patriotismu, vismaz daudzas lietas, kas saistītas ar lojalitāti pret valsti, viņi uztver citādāk.
Nupat Izglītības un zinātnes ministrijas amatpersonas paziņojušas, ka no nākamā mācību gada Latvijas vēsturi skolās mācīs kā atsevišķu priekšmetu. Vai tas ir labākais lēmums? Nez vai. Manuprāt, nevar Latvijas vēsturi izraut no pasaules vēstures konteksta. Tas sarežģīs priekšmeta apguvi, bērniem būs grūti izprast notikumus, kas skāruši Latviju. Nenoliedzami, ka mūsu valsts vēsture ir ļoti sarežģīta.
Kad strādāju Rīgā, bija izdevība runāt ar vācu karavīriem, kuri te kopa kritušo karavīru kapus. Kad viņiem Brāļu kapos stāstīja Latvijas vēsturi, viņi ilgi nevarēja saprast, ka kaut kas tāds ar tik mazu tautu ir noticis. Esam cietuši no vāciešiem, krieviem, poļiem, zviedriem, bet esam izdzīvojuši. Viņi bija patiesi pārsteigti, ka mums ir izdevies saglabāt savu valodu un valstiskumu.
Visas politiskās lietas un ikdiena nogurdina. Tad, kad brīvajās dienās mācību nav, cenšos laiku veltīt ģimenei. Ja vēl izdodas aizbraukt pamakšķerēt, tad brīvdienas ir ļoti izdevušās. Pie upes var aizmirst visas problēmas un domāt tikai par copi. Tā ir labākā atpūta.
Edgars Reinicāns,virsleitnants, zemessardzes 55. kājnieku bataljona kaujas atbalsta rotas komandieris.
