Iršu pagasta iedzīvotāji Sandra un Dzintars Meieri jau 18 gadu dejo tautas dejas. Šo gadu laikā pabūts daudzās vietās Latvijā un ārpus tās.
Sandra un Dzintars Meieri iepazinās, nejauši satiekoties uz ceļa, kur abi norunāja kopā doties uz balli. Viņi dejo kopš iepazīšanās brīža, un dejošana Sandru un Dzintaru vieno vēl joprojām.
Deja — dzīvesveids
Līdz šim Dzintars strādāja būvniecības firmā, bet tagad ir atvaļinājumā, jo krīzes dēļ celtniecībā ievērojami sarucis objektu skaits. Savukārt Sandras ikdiena paiet bērnunamā — patversmē “Dzeguzīte”, kur viņa strādā par audzinātāju.
Meieru ģimenei dejošana ir dzīvesveids, bez dejas viņi nespētu iedomāties savu dzīvi. “Deja — tas ir kā kvēlojošs ugunskurs sirdī,” atzīst Meiera kungs. Arī brīvajā laikā Meieri visur dodas kopā — dejo ballēs, kādu laiku pat autosacīkstēs braukuši. Abi joprojām atceras “zapiņu”, ar kuru nobraukts ne viens vien kilometru simts.
Darbs un atpūta reizē
Meieru pārim visspilgtākās ir Dziesmu un deju svētku atmiņas. Pavisam piedalījušies piecos svētkos. “Viena nedēļa smaga darba un atpūta reizē,” tā par Dziesmu un deju svētkos piedzīvoto saka Sandra un Dzintars. Viena danča laikā pat nācies skriet no vienas stadiona malas līdz otrai. Pēdējie Dziesmu un deju svētki bijuši labi organizēti, jo atlicis laiks arī atpūtai un pilsētas apskatei.
Dzintars teic, ka jādejo ar sirdi un dvēseli, citādi nevar. Viņš atzīst, ka Iršu pagasta deju kolektīvam meistarības ziņā Kokneses vidējās paaudzes deju kolektīvu “Liepavots” neizdosies pārspēt, jo viņi visi dejo ar patiesu degsmi.
Sāpes nav šķērslis
Sandra stāsta, ka laika gaitā mainījušās prasības aubēm, — agrāk bija jāsien arī pušķi, tad tagad tie jānotin, lai nekur nekas nekarātos. Savukārt Dzintars ar smaidu atceras laikus, kad dejojot ģērba bieza auduma garos svārkus, īpaši grūti bija vasaras karstumā.
Viņu dzīves moto ir: “Kamēr varēsim, tikmēr dejosim.” Reiz Sandra dejojot savainojusi ceļgalu, bet drīzumā bijis jābrauc dejot uz ārzemēm. Ārsts gan aizliedzis, taču viņa par spīti sāpēm nolēmusi braukt, jo citādi nespētu pārdzīvot. Tik ļoti sirdij tuva ir dejošana.
No vieniem svētkiem līdz otriem
Latvija dejojot izbraukāta krustu šķērsu, pabūts arī ārzemēs — Slovākijā, Itālijā, Ungārijā, Austrijā un arī Vācijā, kur viesojušies vairākkārt. Viens no skaistākajiem braucieniem bijis uz Slovākiju, kur gan apskatījuši ūdenskritumus un sāls raktuves, gan kāpuši kalnos.
Nav mīļāko deju, jo abiem patīk visas, galvenais, lai var padejot. Šajos gados daudzviet iegūti labi draugi un paziņas.
Sākoties siltajam laikam, jādejo dažādos svētkos un pasākumos. “No vieniem svētkiem līdz otriem,” noteic Dzintara kungs. Galvenais — nepārtraukt dejošanu, jo atsākt ir grūti. “Dejot jāmīl, tad arī viss izdosies un nekas neliksies par grūtu,” iedrošina Sandra un Dzintars Meieri.
