20. janvāris — 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena.
20. janvāris — 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena
Pirms 12 gadiem Rīgā liesmoja barikāžu ugunskuri, pie kuriem sildījās brīvības aizstāvji no Latvijas malu malām. Dažādu tautību cilvēki stājās aizstāvēt valdību un Latvijas neatkarību. Spindzēja lodes, lija asinis, uz zemes sagula ziedi kritušajiem.
Barikāžu dalībniekiem pirms
12 gadiem notikušais paliks atmiņā visu mūžu. Par redzēto un piedzīvoto viņi stāsta mazbērniem un mazmazbērniem, par šiem notikumiem sarakstītas grāmatas, daudziem piešķirtas janvāra barikāžu dalībnieka nozīmītes. Savās atmiņās par 1991. gada barikādēm dalās daži “Staburaga” lasītāji.
Uz barikādēm ietu atkal
Imants Keitāns, pensionārs no Seces:
— Tajā laikā es strādāju par Stučkas milicijas speciālās ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieku. Tiklīdz 13. janvārī nemieri sākās Lietuvā, mūs, daļu milicijas darbinieku, izsauca uz Iekšlietu ministriju. Brīdināja, ka līdzīga situācija var būt arī Latvijā, instruēja, lai esam gatavi pildīt savus pienākumus, lai iedzīvotāji justos drošībā.
Man bija jāpaliek savā postenī Stučkas milicijā, bet daudzi darbabiedri bija uz barikādēm. Atceros, kā visi dzīvojām līdzi barikāžu notikumiem un priecājāmies, ka Latvijā kopumā situācija mierīga. Pacilājošs bija tautas vienotības gars un brīvības alkas.
Nu man nekādu valstisku pienākumu nav, esmu brīvs pensionārs, bet, ja barikādes būtu tagad, brauktu un piedalītos.
Cilvēki ir vīlušies
Ernests Klabis, pensionārs Aizkrauklē:
— Toreiz strādāju fabrikā “Laima” un dzīvoju Rīgā. Mūsu darbavietas barikāžu dalībnieku postenis bija pie Augstākās padomes ēkas. Visus vienoja apbrīnojama kopības sajūta un draudzība, kura valdīja starp dažādu tautību cilvēkiem. Ar latviešiem plecu pie pleca bija arī krievi, ukraiņi, baltkrievi.
Pirmajos gados janvāra barikāžu dienu atceres pasākumos piedalījos, bet nu vairs nebraucu. Nav veselības un līdzekļu. Domāju, ka tagad, ja atkal būtu barikādes, cilvēki būtu savādāki. Toreiz nāca vecas sieviņas ar maizītēm, pīrādziņiem un karstu tēju. Tagad daudzi Rīgā un citviet cieš badu, ar ko tad viņi dalītos grūtā brīdī?
Cilvēki ir vīlušies un nomākti, jo daudziem, īpaši pensionāriem un bezdarbniekiem, liegta iespēja pat eksistēt, kur nu vēl dzīvot normālu dzīvi…
Mani satrauc arī tas, ka jaunieši ļoti slikti zina Latvijas vēsturi. Pajautājiet, ko tagad vidusskolēni var pastāstīt par barikāžu laiku, par 1918. gadu un ulmaņlaikiem! Saņemsiet tādas atbildes, ka ausis svils, vai arī mulsu klusēšanu. Varbūt vēl pēc desmit gadiem arī par janvāra barikādēm atcerēsies tikai retais. Skumji!
Neaizmirstama sajūta
Arvīds Grantiņš, Bebru pagasta zemnieku saimniecības “Pasiles” saimnieks:
— No Bebriem toreiz Rīgā bijām daudzi. Es aizbraucu 14. janvārī un barikādēs biju trīs diennaktis. Barikāžu dalībnieku vidū valdīja apbrīnojams morāls pacēlums, Rīga bija tik latviska un vienota. Tā ir neaizmirstama sajūta, kādu vairs nekad nenāksies piedzīvot.
Šodienas grūtības ir padomju laika sekas, kuras tik ātri nevaram likvidēt, bet pamazām dzīve uzlabosies. Es tam ticu. Ja vajadzētu, atkal ietu uz barikādēm.
Sākums — nomācošs
Dzintars Greļs, zemnieks no Iršiem:
— Mans un pārējo iršēniešu postenis bija Zaķusalā, pie televīzijas torņa. Rīgā iebraucām vakarā, un kravas automašīnu un traktoru aizsprostotās ielas radīja diezgan nomācošu iespaidu. Kad apskatījām apkārtni un redzējām, ka cilvēki ir mierīgi un saliedēti, uztraukums noplaka.
Vai es brauktu uz barikādēm šodien? Šaubos. Tas būtu atkarīgs no daudziem apstākļiem.
